pēc brīvdienām ir jāatpūšās...

un vispār jau es esmu laba; un ļoooti censos būt iecietīga....tikai nāk tas niknums virsū, un gribās man svešām sievietēm, kuras plikšķina acis manam vīram un lišķīgā balsī kaut ko pieprasa, izskrāpēt acis un pa seju sadot! viņš ir laba partija, nešaubīgi...tikai man:)

un tad es norimstu, jo zinu, ka mans vīrs tās par sievietēm neuzskata; un izlienu saulītē un smaidu par to, ka esmu viņam vislabākā

un vēl par to, ka neesmu tas smagākais gadījums, ka man vajag tikai pasūdzēties, pažēloties un paklaigāt...un es turpinu; arī būt laba. un niķoties ik pa laikam

un dzenu prom domas par sāpīgu iekošanu kādam

pļāpāšana palīdz:) un vispār! - cik sen nav šitā čalots!!! veselu mūžību!!! būs atkal dopings kādam laikam; nebūšu velti šo darba dienu atpūtusies, varēs atkal rukāt:)