nekas vairs nav svarīgi...tagad tā vairs nav, tas vairs nesatrauc...vai vērts pieminēt?

njā, bet kaut kur jau tas aizķērās, pat ja prāts no apziņas izstumj....es varu izlikties, ka nekas nav bijis, ka nekā nav, bet ir tik daudz neatrisinātu problēmu, nenoskaidrotu jautājumu..tik maz spēka ar to visu tikt galā, tik niecīga vēlēšanās tam visam skatīties acīs... un galva sāp jau trešo dienu, un iekšas sametušās čokurā..un pati ar katru mirkli jūtos aizvien nožēlojamāka..pat ja ir aizvērtas acis un nekā nav

man pietrūkst vīra, man viņa pietrūkst arī tad, kad esmu viņam blakus...
tas laikam ir pārejoši, tas pāries arī bez cīņas

ziniet, dažreiz man tai cienītajai Mrs.V.Hjūstonei gribās pateikt: "pārstāj kaukt, stulbā govs!"