ārprāc, pa manu māju jau trešo dienu dzīvojās kaut kāds svešs kaķis! un es viņu nebiju pamanījusi. pirms tam domāju, ka tie netīrie dubļu pleķi vannā ir vīra atstāti (itkā zinot, kā tāds sivēns viņs nemaz nav). vakar skatiijos TV un nevilšus uzmetu aci logam; un tur viņš sēdēja... sākumā nesapratu, kā kaķim izdodas sēdēt (un nafig sēdēt) uz tās mazās maliņas, kas ir logam ārpusē...neizdodās, viņš sēž istabā uz palodzes...un bail man no tā kaķa, viņš tak noteikti skrāpējās! atvērām visus logus un durvis, vīrs metās to kaķi dzenāt, kaut kur viņš aizlaidās, cerējām, ka pa durvīm ārā, jo atrast vairs neizdevās....biju vājprātā, kad šorīt no rīta vannā ieraudzīju nu jau dzeltenu peļķi (labi, ka ne kādā no lupatu kaudzēm), un virtuvē pa grīdu izvazātus manus kartfeļus rūpīgi ceptos! nebija laika no rīta to kaķi meklēt, kurā caurumā šis ielīdis un kur vispār manā mājā vēl ir kāds caurums..un tā tas maita dzīvojās pa manu māju....šovakar būs kariņš

es pat iedomāties nevarēju, ka no ši cilvēka varētu saņemt tādu mesidžu..ar paskaidrojumu par to, kas notiek, vai varbūt nenotiek...jo viss taču ir labi:) es nezinu, kā lai to novērtē

sagurums...atkau jau drīzāk no nekā nedarīšanas....nekas, atgūšu iekavēto, gan kādu dienu labošos:)
bet vispār, man šķiet, ka viss ir labākā kārtībā nekā viens cilvēks vispār var vēlēties, ir fantastiski labi, ir prieks dzīvot un ir prieks dzīvot tieši tā....ja tikai kaprīzes šad un tad nesprauktos ārā; un nekaitinātu tos, kurus nemaz negribas kaitināt....