itkā čuč....var drusku atvilkt elpu. nu, es jums teikšu, kā ar darbu. un izrādās vaina nemaz nav tajā, patīk vai nepatīk darbs, fiška ir nogurumā! katras baterijas reiz beidzas....:)
un īstenība jau ir tāda, ka es cīnos viena pati; bet tā tak nevar nonstopā. tāpēc vajag ik pa laikam tās baterejas uzlādēt. nu re, vakar uzlādēju, iepatikās...un šodien jau atkal gribas sevi žēlot, ka nupat, nupat vairs nejaudāju...nerullē tā sevis žēlošana, jāatrod citi veidi, kā sevi mīlēt.

un mazais Mīļukiņš jau jūt...un pakašķējās....starp citu, pliks dibens ir zelta atslēdziņa, tad viņš vismaz pusstundu var dzīvoties viens pats...ja tik es pati mācētu tās minūtiņas lietderīgi izmantot.