tāds savādi eklektiski lirisks noskaņojums.

sēžu un nevaru likties mierā. visādas tādas pārspīlētas emocijas un jūtas dzen mani izmisumā. toreiz, kad viņš man stāstīja, kā es viņa sirdi vienkārši un brutāli esot sabradājusi, aiz pārsteiguma no plaušu dziļumiem lauzās ārā tikai smiekli, piere saraucās, lūpu kaktiņi vilkās smīnā, šķiet, es pat iespurdzos, lai gan mēģināju valdīties pieklājības pēc. un tādēļ, ka nekā pārāk smieklīga jau tajā visā nav - cilvēks no sirds pārdzīvo, ka man patīk nedzīvot otra cilvēka dzīvi un negribas, lai dzīvo manu (nu, bet vai nav tik absurdi, ka kļūst jau smieklīgi?), bet man prātā blank page un acīs smiekli.

nevaru saprast modi mūžīgi pārspīlēti pļerkstēt par kaut kādām jūtām. kādēļ jārunā par to, kas tāpat ir zināms? to taču var just, nav jāizsaka viss vārdos un burtos. un arī to, ka nekā vairs nav var just, un arī tas nav jāpaskaidro līdz elementārdaļiņu līmenim. jā vai nē. četri burti dramatiskas lugas vietā. vārdi vispār bieži visu sabojā. sapļeckā un pārvērš banālā filmu kadrā, stāvot uz perona pirms pēdējā vilciena un klausoties mēģinājumos visu izteikto un salauzto izmisīgi sagrābstīt atpakaļ ar vēl vairāk vārdiem, kas vēl vairāk tikai atmet atpakaļ. un arī visi tie skaistie pēc tam, kas pēkšņi vairs nešķiet nedz skaisti, nedz kosmiski, nedz gaidīti. plika dvēsele uz plaukstas, visa tāda nošņurkusi un izmisusi.

viss. izpļerkstējos.

Goodbye my love, into your blue, blue eyes,
in your blue, blue world, you and me forever.

ezoteeriska dusha rietumu saulee. mazi uudens pilieninji, kas atspiid gaismaa un tvaiks, kas paceljas no karstaas aadas.

ir taads briidis, kad atmest visu, kas tu esi bijis un visu, kas tu veel buusi. solis pretii sev pasham. tikai sev pasham. jo tev pretii ir tavs spogulis, celjsh un patiesiiba. un pienaaks tas briidis, kad mees roku viens otram pretii pastiepsim vienlaiciigi.



http://www.youtube.com/watch?v=Jm18yIq2ajs

Citu tiiciiba tev palielina tavu ticiibu sev.

jauna dzīve.

ceļā krusa, sniegs un lietus vienlaicīgi. cik patīkami ir atkal sajust muguru melnajai ādai piespiežamies un redzēt ēku fasādes skrienam garām arvien ātrāk, klusumā. šķiet, ir pagājis tik daudz laika.. visvairāk. kā noputējis grāmatplaukts ar bibliotēkas smaržu. atstāt aiz muguras visu, pilnīgi visu. sen aizmirsts disks un sirdspuksta pauze.

kāds viņš nolūkojās pakaļ, kad biju nogriezusies uz dārzu ielas. mans skatiens atpakaļskata spogulī, tikmēr viņa skatiens visur un visādi cerot ieraudzīt nezināmo..