šodien, lapām zem riteņa riepām nočaukstot, beidzot sapratu, ka vasara patiešām ir prom. pavisam otrā zemes pusē, vai vismaz pusceļā turp. man šķiet, man nekad tik skaistas vasaras nav bijis. bija naktis mazā būdiņā meža ielokā, bez elektrības un ūdensvada, ar kamīnu (vēlā pavasarī), svecēm lukturos (vasaras vidū) un divu ķermeņu smaržu. es pavisam sajuku prātā viņa dēļ. pavisam un galīgi. bija vakari uz kādas palodzes virs klusā centra, rokām ap pleciem un mēness gaidīšanu, kurš izlīda virs jumtiem ap trijiem no rīta. bija jūra, peldēšanās un jautājums "you really like to swim, do you?" un mana atbilde, un vēlāka atvešana mājās ap pieciem no rīta pēc dejām kādā centra bārā. bija neveiklas tikšanās, nezinot ko teikt un nezinot, kurp doties. bija piektdienas vakari krogā, ar pastaigām lietū ap pulkstens pieciem rītā cauri vēl neiemigušai rīgai, kafija papīra tasītē un sarunas uz stacijas perona kāpnēm sēžot, vai vizināšanās jūrmalai cauri, meklējot ceļu pie jūras. piparmētru tēja pie lidostas un elektrizējoša tuvošanās, cenšoties piešķilt uguni. bija liepāja, miegs autobusā, neskaitāmi kilometri pilsētai cauri un miegs tumsā atpakaļceļā, ar galvu uz pleca, elpojot lēni un vēl lēnāk. bija rokas, kuras apķert vēderam apkārt un vēders, kuram apkārt apķerties, moto astē sēžot un līkumos gribot aiz sajūsmas ķiverē kliegt. un sarunas un zvaigznes virs galvas kadā saulkrastu vasarnīcā..

bija arī iepazīšanās ar vārdiem "šī ir mana māsa", saullēkts pāris nedēļas vēlāk un steidzīga buča atvadoties.

p.s. we own the sky