rindām pāri skrienot, uz brīdi vairs nesapratu, kurš gads tagad ir. kura diena. tas bija nesen vai jau sen? pirms gada. pirms diviem, pirms trim. viss šķiet kā vakar, kaut arī vakardienas bijušas jau simtiem.

man brīžiem ir sajūta, ka tu esi man vienmēr tuvumā. brīžiem. bet brīžiem man šķiet, ka esam jau izdzīvojuši vairākas dzīves. katrs. un tagad arī izrādās, ka visa mūsu izpratne par laiku bijusi gluži greiza. neitrīno mani vienmēr ir fascinējis, kaut vai tikai ar to, ka miljardiem izskrien manam ķermenim cauri ik brīdi, un es nejūtu, necik. savāds tas rudens. steidzīgs un ar dzestru elpu, ko uz pakauša pūst.

cik ilgi mēs vēl tā, mētājoties, tuvāk nākot un ejot atkal prom?
un cik vēl ilgi, līdz mēs atkal būsim pavisam sveši? pavisam, pavisam?




es gaidu sniegu. kā es gaidu sniegu.