dārza nojumes jumtam pārklāta plēve. lai lietus nelīst iekšpusē.. plāna tāda, pavisam. čaukstoša. kā krītpapīrs viegla. sasieta stūros, un vējam uzpūšot uz brīdi pieblīst kā fokbura burinieka priekšpusē, un tad klusi viļņojas kā vēja dzītas smiltis jūras malā. sēdēju balsu ielenkumā un nejauši pavēros augšup.

tur, uz sargātā jumta, dzimst gaismēnas un kustība. un var dzirdēt, kā lēni elpo jūra. un var dzirdēt, kā lēni elpo mežs. viss kopā skan tādā simfonijā, ka saules pinumā iezogas īssavienojums.un pēkšņi nekā cita nav.

bet esi tu kaut kur blakus. un kaut kur blakus ir tavs siltums. un man salst pleci, un tu pievelc sev klāt.. it kā tam tā būtu jābūt. it kā šī vieta tevi gaidījusi jau sen. it kā tu te būtu ierakstīts.

it kā tu vienmēr te jau būtu bijis.