18 June 2011 @ 11:12 pm
 
lietām nevajagot pieķerties. da ejiet dirst. man ir visas tiesības bubināt un skumt, jo tas auto ir pilns ar emocijām, sajūtām un atmiņām par pusi manas dzīves, sākot ar vidusskolu un beidzot ar pagājušo vasaru.

sarunāt un pēdējo reizi izvazāties gar lidostas ceļiem un bezceļiem, izvizināties pilsētai cauri, no pārdaugavas līdz alfas jumtam un tālāk uz berģiem, izvizināties mežparkā krustu šķērsu, krasta ielu visā tās garumā, cauri jūrmalai, kāpu ielu un to gar upi, atkal uz četrdesmit piektajā robā, ļaujot mašīnai pašai braukt.. katrai ielai savs stāsts, katrai vietai savs stāsts. pateikt paldies un pateikt atā.

un ir sajūta, ka līdz ar džīpa pazušanu, beidzot noslēgsies posms manā dzīvē, kurš ir vilcies līdzi ilgi un velkas joprojām, velkot līdzi arī visas sajūtas un atmiņas.
jauna dzīve.