velo vakari siltā pilsētā. saulrieti un debesis, kuras neizstāstīt. smaržas, soļi, cilvēki.. kāpu ielas divdesmit piektā numura zālienā kāds izracis bedri un, šķiet, būvē tur vēl vienu māju. pavērtu muti slīdēju garām un teju ienesos noplukušā ceriņkrūmā, metallicai ausīs dudinot "welcome to where time stands still..". ironiski. vienmēr ir šķitis, ka tur laiks patiesi aprimst.

kā nu tur bija? par daudz mēs nonākam mainītās lomās viens otru nevarot sagaidīt..? šķiet, tas visu mūžu vilksies man līdzi. mazliet jau sāk apnikt. nu cik var. nu cik..