ejam šodien uz kino. sēdēsim lielākās zāles pašā stūrī, kur neviens nekad nepērk biļetes, jo pārāk tālu uz sāniem no ekrāna vidus. tur neaizsniedzas projektora rūkoņas troksnis, neviens ar kājām nesper pa krēsla muguru un ir tik tumšs, ka nevar saredzēt blakussēdētāja seju, bet tumsa tur ir tik bieza un tumīga, ka noteikti var sajust smaidu. un zināt, ka ap acīm sarodas mazas, nodevīgas krunciņas. un iedomāties sajūtam uz savas rokas nejaušu pieskārienu.
man liekas, ka tur pa kluso noteikti var ienest vīnu, ko filmas pašā interesantākajā brīdī ar skaļu paukšķi atvērt vaļā. un varbūt pat trāpīgi ar korķi iemest kādam skaļam pļāpam pakausī.

lielākās zāles pašā stūrī, un ir taču vienalga, kādu filmu rāda.