ir savādi vērot cilvēkus maināmies, kamēr šķiet - es palieku tāda pati, savā vienkāršībā un vienpatībā. bet arī tie ir tikai māņi. skatos no malas un domāju.. brīžam cenšos sev iestāstīt, ka desmitgades taču ir vienāda ilguma, nevienai laiks netiek atņemts, nevienai netiek pielikts klāt. un tomēr - nesanāk, un šķiet, ka viss aizrit vienmērīgi paātrinātā kustībā. kad ātrums ir par lielu, vairs nemana sīkumus, vien horizonta līniju kaut kur sev priekšā. neizbēgamību, kurai tuvojies ar katru mirkli arvien ātrāk un ātrāk.. un stop. es nu beidzot izkāpju un aizveru aiz sevis durvis, lai vairs nekad negrieztos atpakaļ.