bezmiegs mani reiz piebeigs. lasu Vēju vītolos.

"Kad viņi pārradās mājās, Žurks sakurināja viesistabas kamīnu gaišās liesmās un iespieda draugu klubkrēslā iepretī ugunij, sameklēja arī viņam rītasvārkus un šļūkatas un teica viņam upjustāstus, līdz pienāca vakariņu laiks. Tie bija satraucoši stāsti tādam pazemē mītošam dzīvniekam, kāds ir Kurmis, - stāsti par aizsprostiem, pēkšņiem plūdiem, šaudīgām līdakām, par tvaikoņiem, kas izmētā cietas, nesagraužamas pudeles... vismaz pudeles patiešām tika mestas, un tās krita no tvaikoņiem, tātad jau laikam tvaikoņi tās izmētāja; un par zivju gārņiem - cik smalki tie sev izvēlas sarunu biedrus; un par piedzīvojumiem notekgrāvjos un naktszvejā kopā ar Ūdru vai pārgājienos pa tīrumiem kopā ar Āpsi.
Vakariņas pagāja ļoti jautri, tikai drīz pēc tam Kurmis samiegojās un rūpīgais namatēvs pavadīja viņu augšā pa kāpnēm un ierādīja viņam pašu labāko guļamistabu; tur Kurmis lika tūdaļ galvu uz spilvena, pilns miera un labsajūtas, zinādams, ka jaunatrastā māsa Upe visu nakti čalos tepat aiz loga."

// K. Greiems