30 May 2010 @ 09:16 pm
par lietām, kuras nekad nepāriet  
tie riepu nospiedumi pa kreisi gar lidostas sētu, kuri zālainajā stigā pēkšņi beidzas un tad met riņķi atpakaļgaitā, tie ir mani. šodien ievilku pārīti jaunu. man patīk tur izgriezties ar pakaļu sanestu, kas atstāj putekļu jūru aiz muguras. tikmēr viņi atbrauc un viņi aizbrauc, viņi ceļas debesīs, tur, 11km tuvāk, viņi dzer vīnu no mazām pudelītēm un bezdievīgi dārgu alu. nolaižas citos kontinentos, citās pilsētās, varbūt pat citās dzīvēs, uz dienām, stundām, mēnešiem aizmirstot to, kura paliek te. motori dun, motori rūc, propelleri griežas un degviela iztvaiko gaisā, asfalts saulē kūp, bet es tur sēžu uz loga rāmja aiz sētas un noraugos uz viņu dzīvēm, klusi domājot par savu. cigarete, saulē sasiluši pleci, plikas pēdas uz sēdekļa.

viņi atbrauc un viņi aizbrauc. es palieku. vienmēr palieku un vienmēr esmu.


A Song For H Far Away