a vot kak vareetu ieseesties, braukt un nebraukt atpakalj. taapat nav, pie kaa atgriezties. taapat nav nekaa. un nezinu es, kaa ciiniities ar bezceriibu. stagnaacija mani noeed, attieciibas bez gultnes un virziena mani noeed, es pati arii. cik gan ilgi var dziivot ar sajuutu, ka gribas prom. ka te nav mana vieta un ka es nemaz nezinu, kur taada ir. ka laika ir maz un tas neizbeegami rit uz priekshu, aatri, aatraak, veel aatraak. dazhbriid shkjiet, ka pamodiishos riit un buus man jau seshdesmit, un visa dziive, kas aizvadiita, liksies tikvien kaa sapnis, kuram nav nekaadas saiknes ar realitaati. cik gan ilgi var dziivot ar sajuutu, ka nekas nemainiisies, ka dziivee nekaa vairaak patieshaam arii nav. ka pati dziive ir kaa liela, piebliidusi nerealitaate, kuru nedziivoju es. es esmu kaut kur malaa un ljaujos tam, kur mani nes. un taa liidz seshdesmit.

telefons klusee. kluseeju arii es.