atnācu mājās minūti pirms spēcīga lietus, kurš tagad lēnām kūst pret stiklu. jūra kāpj kāpās, mierīga un gaiša, pielieta pilna mākoņu aizplīvurotas mēnesgaismas, tik ik pa brīdim pret krastu skaļi plīst kāds vientuļš vilnis. ielas tukšas, tālumā skan vēlīns vilciens un gaiss viegli smaržo pēc trūdošām lapām, kamēr uz slapja asfalta laternu gaismā koki spēlē ēnu teātri

tumsā viss ir citādāk
vienpatība vientuļāka, pilsēta tuvāka, jūra ieskauj sirdi vēl ciešāk