rindām pāri skrienot, uz brīdi vairs nesapratu, kurš gads tagad ir. kura diena. tas bija nesen vai jau sen? pirms gada. pirms diviem, pirms trim. viss šķiet kā vakar, kaut arī vakardienas bijušas jau simtiem.

man brīžiem ir sajūta, ka tu esi man vienmēr tuvumā. brīžiem. bet brīžiem man šķiet, ka esam jau izdzīvojuši vairākas dzīves. katrs. un tagad arī izrādās, ka visa mūsu izpratne par laiku bijusi gluži greiza. neitrīno mani vienmēr ir fascinējis, kaut vai tikai ar to, ka miljardiem izskrien manam ķermenim cauri ik brīdi, un es nejūtu, necik. savāds tas rudens. steidzīgs un ar dzestru elpu, ko uz pakauša pūst.

cik ilgi mēs vēl tā, mētājoties, tuvāk nākot un ejot atkal prom?
un cik vēl ilgi, līdz mēs atkal būsim pavisam sveši? pavisam, pavisam?




es gaidu sniegu. kā es gaidu sniegu.

visu gribu. visu reizē. gribu būt koderis, auditors un inženieris, strādāt cernā, būvēt mašīnas, mācīt citiem dzīvot. dzīvot pati.

bet viss ir neiespējams. nepamet sajūta, ka attapšos, kad viss laiks jau būs pagājis. laiks visam, pilnīgi visam, un viss būs vienkārši paskrējis garām kā ainava aiz loga ātrvilcienā. bez detaļām, vien gara, krāsaina, bieza līnija. kā lai iemācās dzīvot tikai šodienā, velns parāvis?

p.s. nē, cik muļķīgs jautājums, tomēr..:) arī vakardiena ir šodiena, tikai citā laikā, citai "man". bet mums ir tikai šodiena. mums vispār nekā cita nav.

p.p.s. arī jūra elpo sāļi.

reizeem gan taa neguleeshana ir briesmiigi kaitinosha. chetrdesmit minuushu zemsegas siltuma (pie atveerta loga un spilvenos, kas smarzho peec ziemas) un pat ne kripatinjas, ne druscinjas miega, vien nogurushas acis un brauna kustiibas aatruma cieniigas domas. nekur tas neder. kljuuda procesaa, man shkjiet.