I wish I was the moon tonight

kaut kas ir tajos agrajos rudens rītos

http://www.youtube.com/watch?v=vicS9vopgwk

manī ir iedzīvojies konservētāja gars. kāds ir nospiedis podziņu, un es tikai griežu, vāru, pildu, vākoju, meklēju, griežu, vāru.. burciņas kārtojas rindās, saulrieta krāsas aprikozes un aristokrātiski violetas plūmes, gurķi, kabači, čatniji, bumbieru kompoti un ābolu zaftes (ar kanēļa standziņu). svētdienu rīti sākas ar grauzdiņiem (kraukšķ garoziņa, mīksts vidus) ar sviestu (uzklāj uz silta, plānā kārtā) un džemu (pēc ieskatiem).

un tad vēl es meklēju, kur nopirkt kedas. kur cilvēki pērk kedas? ādas, stigras tādas, ne tās vien-reiz-lie-to-ja-mās melni baltās converse wannabe.

visi kustas un dara, bet man reizēm piemetas sajūta, ka esmu iestrēgusi. laikā. domās. pagātnē un nākotnē reizē. jā, es nemāku dzīvot šodienai, es domāju par to, kas būs. nemitīgi. būs ziema, es slēpošu. būs pavasaris, es lidošu. būs maijs, es darīšu kaut ko, un tas kaut kas noteikti būs ļoti labs. ko es darīšu šodien..?

tāds stulbs vecums, šķiet, starp divām pasaulēm. reizēm ir sajūta, ka esmu aizkavējusies attīstībā, un visi to visu jau ir izdzīvojuši, pieauguši, izauguši un kļuvuši ļoti gudri. bet man ir apnikušas visas tās pseido dziļās, svarīgās, nozīmīgās domas un vēmiens nāk no tā, cik visi svarīgi. tik svarīgi, tik svarīgi, ka nelabi metas. viss ir vienkārši. un viss vienkārši ir.

kapuce galvā, kedas kājās, ausīs pj un vsjo budjet horosho. arī šodien.

es nākšu pie Tevis ziemā. es nākšu siltām rokām. un nosalušām reizē. es nākšu patiesi, neskatoties nedz atpakaļ, nedz uz priekšu, uz ikdienu visapkārt, uz sarakstiem ar neiespējamo, uz punktiem ar neatļauto. vairs ne. ne tagad. ne šajā dzīvē. es piebraukšu tumsā, lukturu gaismām tālu izgaismojot, sniega vērpetes aiz muguras atstājot.. kā toreiz. skatīšos Tev acīs, patiesību klusējot, dzīvi rādot.

ziemā. ziemā, kad aizsnigs visas pēdas. auksti baltos rītos ar elpu pakausī un vakaros ledainu roku zem krekliņa, tikko no lauka ienākot, ar klusumu naktīs, negribot iemigt, mieru sargājot, ar dienām ceļā un dzelošu rīta dūmaku otrpus stiklam. ar smaidu smaidā, par smaidu, par dzīvību un esību līdz nervu galiem īstu.


................

"Vienīgais, ko es varēju darīt, lai pārdzīvotu šķiršanos, bija pilnīgi nozust no Tavas dzīves."