tas ir bļaģ, bļaģ, bļaģ kāds pizģec, ja ar cilvēkiem pēkšņi sāk runāt tā, kā runā viņi paši. no pelniem dzimst pūķis, spļauj uguni un siekalas, un ir vainojams pie visu neizdevušamajamamieisiemaushsfohslkfkc dzīvēm.

par patiesību apvainojas tikai stulbi cilvēki, un ir pilna pasaule stulbu cilvēku. pašironija ir mirusi. dialogs ir miris. visi ir tik svarīgi un perfekti ideāli savās mazajās pasaulītēs, ka nelabi metas. hujs tas viss ir, piedodiet. neviens vairs neprot būt patiess, ne pret sevi, ne citiem.

tā īsti nekad nav šķitis, ka rakstniekam būtu jāatspoguļo tikai patiesība. iztēle, tomēr, ir spēcīgs rīks un paldies par to, ka Žils Verns spēja iztēloties Dienvidamerikas pampas. bet viss taču tiek laists caur apziņu un tu nevari izlikt uz papīra to, par ko neesi pat iedomājies, loģiski, pat absurdi ir to pieminēt; ikviena sajūta ir kur redzēta, lasīta, nozagta, atrasta, piedzīvota.. neticu, ka par vientulību var uzrakstīt to nepiedzīvojis cilvēks, tāpat kā par nobriedušu cilvēku kaisli septiņgadīgs bērns. tavos stāstos tevis ir daudz, tie pasaka daudz vairāk par tevi pašu kā pieci teikumi curriculum vitae aprakstā; viņš var mīlēt divas, gulēt ar vienu, saukt par mauku trešo, izmisumā meklēt ceturto, apprecēt nevainīgu meiteni no graustu rajona, tie var būt desmit dažādi stāsti, kaut simts, bet viss iepīts pēcgaršā, pēc punkta aiz ikviena pēdējā teikuma.