Divsimt jūdzes tieši uz ziemeļiem augšup pa Jukonas upi; trīs dienas un divas naktis. Cilvēks ir neaizsargāts pret vēju, jo jābrauc pa upes vidu. Gar krastiem sniegs ir pārāk dziļš. Upe vietām ir vairāk nekā pusjūdzi plata, tādēļ vējš purina pamatīgi. Grūtākais ir tas, ka Jukonas ielejā, šķiet, saplūst viss Aļaskas aukstais gaiss un temperatūra bieži ir piecdesmit, sešdesmit grādi zem nulles. Vēja brāzmās ir vēl aukstāks. Ziemeļos saka, ka šādā aukstumā var "pačurāt un uzreiz turpat pieslieties". Ir tik auksts, ka spļāviens sasalst un nokrītot atlec no zemes.
   ( Katru gadu runā, ka Jukona jāapbrauc pa citu ceļu, jo tur ir pārāk smagi. )

es nebaidos praktiski ne no kaa, nepamanu to, kas ir biistams, nepamanu to, ka tas vispaar ir svariigi. taa vienmeer ir bijis. no augstuma un tumsas nebaidos, pret okeaanu un kalniem izjuutu bijiibu, tachu taas nav bailes. ar aatrumu uzmaniigi, tachu es nespeeleejos ar likteni. bet vienalga vieniigais, no kaa shajaa dziivee buutu jaabaidaas, ir cilveeks.

es nebaidos gandriiz no ne kaa, tachu iemaaciet man nebuut gljeevai attieciibaa pret savu, savu vieniigo, neatgriezenisko un skaisto dziivi