patīk man aukaini un lietaini vakari, patīk man rudens vētras, kad pilsētā izdziest gaismas un pazūd elektrība, patīk man bangojošā jūra, pie kuras pūš tik stipri, ka nespēj paelpot. reiz tādā vētrainā naktī varēja atspiesties pret vēju kā pret krēsla atzveltni un skatīties, kā jūra sviež krastā viļņus, augstākus par tevi pašu

un mājās tad vienmēr klusa gaisma no tramīgām svecēm, kuru liesmas dzenā caur nemanāmām šķirbām ieskrējis vējš, virtuvē spīd nosūbējusi petrolejas lampa, kaut kur skan čerkstošs, vecs bateriju radio, tu saritinies gultā un klausies, kā laukā ārdās daba, kā dreb jumts, kā logos skrien vējš un lietus, un ikdiena tad ielokās kaut kur istabu stūros, aiz durvīm, pagultē un atkal parādās vien kopā ar negaidītu elektriskās tējkannas svilpšanu un pēkšņu, aukstu gaismu no neizslēgtajām lampām

gaidu studijas ierakstu

logs puspavērts, pie manis ciemos nāk šalkains vējš, es eju ciemos pie jūras
go on and love her, love her forever

atnācu mājās minūti pirms spēcīga lietus, kurš tagad lēnām kūst pret stiklu. jūra kāpj kāpās, mierīga un gaiša, pielieta pilna mākoņu aizplīvurotas mēnesgaismas, tik ik pa brīdim pret krastu skaļi plīst kāds vientuļš vilnis. ielas tukšas, tālumā skan vēlīns vilciens un gaiss viegli smaržo pēc trūdošām lapām, kamēr uz slapja asfalta laternu gaismā koki spēlē ēnu teātri

tumsā viss ir citādāk
vienpatība vientuļāka, pilsēta tuvāka, jūra ieskauj sirdi vēl ciešāk