vēl, lūk, jums profesionālais kretīnisms - braucām pa Jūrmalas šoseju, tikko bija lijis lietus, peļķes lielas un peļķes mazas, un es, uzmetusi nejaušu skatienu ceļam (un tur, protams, milzīga pančka) un fiksi prātā izskaitļojusi trajektoriju, sāku paniski un no sirds skaļi kliegt: "Aaaaa, neeee, mēs akvaplanēsim, mēs akvaplanēsim!", parasta un vienkārša "saslīdēsim" vietā.

es aizmirsu piebilst, ka šādi izsaucieni nemobilizē šoferi iespējamai nepieciešamībai ātri reaģēt un glābt dzīvības, bet gan ievieš sejā mērenu "wtf?" izteiksmi (kas rezultējas izbraukšanā cauri peļķei nesamērīgi ātri) un pēcāk pārvēršas manis apcelšanā, kad vien uzlīst lietus.

vakar noķēru mirkli starp divām lietusgāzēm, kad virs jūras mākoņos brieda varavīksnes. tur tāds nemierīgs, brāzmains vējš, kurš dzenā šauras smilšu līnijas visam pāri un ķer pie ādas arī zem trim apģērba kārtām.

pēdējās dienās esmu kļuvusi pārlieku jūtīga, un tajā vējā uz soliņa pie jūras sēžot klausījos Jose Gonzales līdz aparātam beidzās baterija. es vienmēr no kaut kā bēgu un no kaut kā baidos. baidos no intimitātes. no tā, ka kāds varētu ieskatīt mani aiz plakstiņiem, ieklausīt caur ausīm iekšā, aptaustīt un iespurgties. kā stars ap šķērsli apliecos ap emocijām un izvairos no brīžiem, kad kādam parādās pret mani jūtas.