vakar noķēru mirkli starp divām lietusgāzēm, kad virs jūras mākoņos brieda varavīksnes. tur tāds nemierīgs, brāzmains vējš, kurš dzenā šauras smilšu līnijas visam pāri un ķer pie ādas arī zem trim apģērba kārtām.

pēdējās dienās esmu kļuvusi pārlieku jūtīga, un tajā vējā uz soliņa pie jūras sēžot klausījos Jose Gonzales līdz aparātam beidzās baterija. es vienmēr no kaut kā bēgu un no kaut kā baidos. baidos no intimitātes. no tā, ka kāds varētu ieskatīt mani aiz plakstiņiem, ieklausīt caur ausīm iekšā, aptaustīt un iespurgties. kā stars ap šķērsli apliecos ap emocijām un izvairos no brīžiem, kad kādam parādās pret mani jūtas.