| |
[Jan. 22nd, 2008|09:25 pm] |
|
biju tusiņā un apēdu kādu vielu. pats atceros tikai sajūtas, bet pēc tam visi klātesošie mani sāka saukt par Dievu. kā man atstāstīja, es esot sēdējis krēslā un visi cilvēki man sēdēja apkārt uz grīdas. es esot ar katru runājis tik dziļi līdz pielūgsmei. pēc tam atceroties, prātoju, ka šajā gadījumā biju īstenojis kādu vienu savu potenciāli, bet tik pat labi varēja gadījties savādāk. es būtu varējis iepeldēt nepatīkamā un piedzīvot skādi. faktors, kas veicināja iegūt šo dievišķo stāvokli, bija tāds, ka tik neskaiāmas reizes biju liecinājis par savām graujošām neveiksmēm, kurām nepretojos, bet piedzīvoju tās, izskatīju, un tagad neveiksmes mani nevilina, esmu tās bijis un tagad tiecos citur. vēlāk arī prātoju, vai izvairīties no šiem cilvēkiem, kas mani sauc par Dievu, bet tā nedarīju, jo cilvēku kārtas novelkā jauna diena bez dievišķā un viņi mazāk tic savām bijušām sajūtām. tādēļ es varēju turpināt būt ikdienišķs un neriskēt būt pielūgts skaidrā. tas man diezgan labi piestāv un der. |
|
|