|
Aug. 9th, 2011|08:25 am |
|
glaasmainas apteksnes bija mani sadzinushas jau aizmirstaa birztalaa un tajaa gadaa muus apkaroja ar lieliem shkjeepiem, bet mees guleejaam lielaako rudens dalju ar aaboliem noguleejaam un saani bija verandas birokrati un tagad man bija vairs tikai skaistais padomaa, jo es nebiju varejis to visu apdrukat ar lieliem veuzumiem un man bija vairs tikai skaistais padoma un to bija nodarijis mans lieliskais veders un tagad to bija pavarda kreses saslapinajushas un es nebiju verandas redzejis divus gadus, tomera manas pastaras tiesas bija mai iezhuzhojushas un tas bija mani apturejis no dienas diena palikt ar kapli ar pudelju korkji un tagad manas patiesibas bija jau tik talu nonakushas ka man nebija vairs nekas dzerams uz sho petarzhu skalpiem un man nebija ari nekadas tadas lielas ieceres izdibinamas un tostarp ar maniem piekautajiem kalpiem mes devamies uz autogena treninjiem un man sapeja kule cik lielos gabalos ta bija sadzita kurpes un kulba ar lielu stalli mani nievaja, jo es tai nebiju varejis pedejo ciparu pieradit ka lielu skumjo akmenju velenu un to vel nebija manas patiesibas izdzirdejushas, kad manas naves bridi ar lielu citrona aromu un mums bija piekodinats mirt no rita, jo tad diena sakusies ar lielu steigu mani aptur pie potjomkina krastiem un es nearu savas bizes apdrukat ar baltiem bultu kodoliem un mushmires atdala manas prastas kavaliera dziras un dzimtas skaistais piedraugotajs ir manas skarbas verandas atdzinis atpakalj uz viseriona juuru. |
|