kapuciz - sevi meklējot....

man patīk, ka manu draugu lokā ir cilvēki, ar kuriem es ļooooti reti kontaktējos.
jā, es viņus nesaucu par draugiem, bet viņi ir fantastiski cilvēki un iespējams, kā kāds kādreiz pārkāps šo reiz-manā-dzīvē-satiktā-cilvēka un drauga robežu (ai pati sapiņķerējos, bet es pati sapratu :D ko vēlējos pateikt)

un zini?
šie cilvēki arī nekad neapnīk, jo pusgadā reizi sarunājamies, tikai par patīkamajām, pacilājošajām lietām, nevis ikdienišķajām, rūpjpilnām un mazāk priecīgām sarunām (bet tas nenozīmē, ka man nepatīk manas un manu dūdiņu sarunas par un ap vīriešu dzimumu un visām pārējām ārkārtīgi svarīgajām dūdiņsarunām)..
bet tās pus-gada sarunas ir tādas...
nuuuu....
tādas, kuras nepieciešamas šad tad!