Pamodos pirms apmēram stundas. Nav ne mazākās idejas, ko īsti izdarīju pēdejo 60+ minūšu laikā - es tač tik ēpastu, feisbuku un cibu pārbaudīju...
Gulēt aizgāju vēlu un ar galvassāpēm, bet gulējusi esmu, nav godīgi, ka galvassāpes nepārgāja.
Pašlaik esmu ļoti neapmierināta ar sevi. Esmu iekavējusi computingu cik vien ļoti ir iespējams to iekavēt. Uz cetrudeinu būs jāizpilda kasdi četri mājasdarbi, uz otrdienu kursadarba pirmā daļa jāuzraksta (un esmu aizmirsusi saglabāt to, ko esmu uzrakstījusi flešā. tātad sanāk, ka varu rakstīt tikai pirmdien koledžā). Matemātikā ar' ir iekavēts majasdarbs, ko man arī jāiesniedz otrdien un man ir kaut kāda nepatīkama sajūta, ka arī statistikā uz pirmdienu mums kaut kas bija. Un es statistiku pat nesaprotu. Ļoti ceru, ka vismaz mēdijā nekā nav. Es parasti atceros kas ir uzdots, vienkārši to nedaru, bet pēdējā laikā mans prāts malifunkcionē(vai arī kā tas rakstās)
Šodien ir pedējā diena manā trepju+dzīvojamās istabas tīrīšanas nedēļā. Kas nozīmē, ka man beidzot ir janotīra galds no pelniem, jāizmazgā sanestās krūzītes/glāzītes viesistabā un beidzot beidzot jāiepazīstās ar mūsu putukļusūcēju Henriju. Viegli, bet vēēē, negribas neko darīt.
Nozagšu Lindai kādu olu, uzcepšu maizi... Man pašai tikai viena palika. Būtu tā kā jāaiziet uz veikalu, bet es tad noteikti vēl kaut ko nopirkšu un man galīgi nav naudas. Kāpēc gan mani neviens negrib pieņemt darbos :(
Vakar es beidzot pasmaidīju. Mani ielūdza dzert tēju, manā nedeļas vizītē Latvijā. Un nākošgad viņš jau arī Anglijā taisās dzīvot un ir jau feisbuki un visas pārējās netu fīčas. So es pasmaidīju - ir vismaz kaut kas jauks, ko domāt.
Vēlāk gan sāku uztraukties. Like, nav pagājis ilgs laiks, so ir normāli ka neesmu tikusi tam visam pāri, bet kaut kādā ziņā es negribu pat aizmirst savu britu midžetu. Lai gan nav viņš mans vairs. Mūsu raksturi ir tik ļoti pretēji, es tik ļoti gribētu, lai pret mani attiecas savādāk, bet tik un tā... man kaut kādā ziņā ir bail domāt par citu, par moving on par to, ka viss tiešām tiešām ir beidzies un ar galiem. Un vēl man bail, ka pat ja nolemšu tikt pāri - netikšu un varbūt kādu sāpināšu. Un man viņa vēl joprojam pietrūkst... Vēē.
Viss, man liekas, te bija pārāk daudz ranta. Es pat vecākiem e-mailu uzrakstīt nevaru - nav nekā jauka, ko teikt.. Jāiet laikam taisīt brokastis 3jos dienā or smth - ēst gribas
Gulēt aizgāju vēlu un ar galvassāpēm, bet gulējusi esmu, nav godīgi, ka galvassāpes nepārgāja.
Pašlaik esmu ļoti neapmierināta ar sevi. Esmu iekavējusi computingu cik vien ļoti ir iespējams to iekavēt. Uz cetrudeinu būs jāizpilda kasdi četri mājasdarbi, uz otrdienu kursadarba pirmā daļa jāuzraksta (un esmu aizmirsusi saglabāt to, ko esmu uzrakstījusi flešā. tātad sanāk, ka varu rakstīt tikai pirmdien koledžā). Matemātikā ar' ir iekavēts majasdarbs, ko man arī jāiesniedz otrdien un man ir kaut kāda nepatīkama sajūta, ka arī statistikā uz pirmdienu mums kaut kas bija. Un es statistiku pat nesaprotu. Ļoti ceru, ka vismaz mēdijā nekā nav. Es parasti atceros kas ir uzdots, vienkārši to nedaru, bet pēdējā laikā mans prāts malifunkcionē(vai arī kā tas rakstās)
Šodien ir pedējā diena manā trepju+dzīvojamās istabas tīrīšanas nedēļā. Kas nozīmē, ka man beidzot ir janotīra galds no pelniem, jāizmazgā sanestās krūzītes/glāzītes viesistabā un beidzot beidzot jāiepazīstās ar mūsu putukļusūcēju Henriju. Viegli, bet vēēē, negribas neko darīt.
Nozagšu Lindai kādu olu, uzcepšu maizi... Man pašai tikai viena palika. Būtu tā kā jāaiziet uz veikalu, bet es tad noteikti vēl kaut ko nopirkšu un man galīgi nav naudas. Kāpēc gan mani neviens negrib pieņemt darbos :(
Vakar es beidzot pasmaidīju. Mani ielūdza dzert tēju, manā nedeļas vizītē Latvijā. Un nākošgad viņš jau arī Anglijā taisās dzīvot un ir jau feisbuki un visas pārējās netu fīčas. So es pasmaidīju - ir vismaz kaut kas jauks, ko domāt.
Vēlāk gan sāku uztraukties. Like, nav pagājis ilgs laiks, so ir normāli ka neesmu tikusi tam visam pāri, bet kaut kādā ziņā es negribu pat aizmirst savu britu midžetu. Lai gan nav viņš mans vairs. Mūsu raksturi ir tik ļoti pretēji, es tik ļoti gribētu, lai pret mani attiecas savādāk, bet tik un tā... man kaut kādā ziņā ir bail domāt par citu, par moving on par to, ka viss tiešām tiešām ir beidzies un ar galiem. Un vēl man bail, ka pat ja nolemšu tikt pāri - netikšu un varbūt kādu sāpināšu. Un man viņa vēl joprojam pietrūkst... Vēē.
Viss, man liekas, te bija pārāk daudz ranta. Es pat vecākiem e-mailu uzrakstīt nevaru - nav nekā jauka, ko teikt.. Jāiet laikam taisīt brokastis 3jos dienā or smth - ēst gribas
Dotais Garastavoklis: weekends are not my happy days
Mūziciņa: The xx - "Shelter"
Leave a comment