Salīdzināju dzīvi ar ceļu. Tas ir, galvā viss pats salīdzinājās. Kārtējais negadījums un ceļš sazarojas - pa labi noželu un skumju ceļš, pa kreisi vienkārši ejam tālāk. Esmu aizšāvusies pa kreisi, bet ne ar atļauto ātrumu. Tāda sajūta, it kā es dzītu lielā ātrumā prom no kaut kā, nezinot, vai varēšu apstāties, vai nepārtrauktā līnija kādreiz beigsies, gadījumam, ja tomēr man vajadzēs atgriesties, nezinot kuru īsti ceļu esmu izvēlejusies un nojaušot, ka par to ātruma pārkāpumu problēmas būs.
Man vajag kripatiņu sirdsmira. Es gribu emocionāli atpūsties, jo holidejs Latvijā istenībā pamatigii pamocija manus nervus.
Man šeit ir pazudušas daļa mantu. Es paredzu, ka ģimene domāja, ka tas tur lielais, baltais maiss ir domāts ārā mešanai. Pagaidām esmu atcerējusies, ka tur bija manas kurpes (sarkanas laiviņas un vienīgie augstpapēži, abi pāri īstenībā dārgi, mēs pirkām ar baigo atlaidi Nīderlandē pagaišgad), matu taisnotājs, adapteri (man drīz laptops izlādēsies btw - ja nu kāds brināk kāpēc neesmu onlainos. gan jau šodien adapteri nopirkšu), pleds, visādas mazas lietiņas. Vis vairāk aww par pledu - vecmāmiņas dāvināts, patīkamas atmiņas un arī ļoti praktisks bija gan pagājšgad, gan arī bija plāni to izmantot šogad. Bet... Man īsti nav žel, īsti neuztraucos un neskumstu - vienkārši varbūt kaut ko vajadzēs nopirkt un tad ir ļoti rūpīgi jāpārdomā finanses. Domāt, protams, negribas. Pašlaik tik laižu prom ātruma no visa. Vismaz emocionāli - ja pa šodienu neizdarīšu neko noderīgu - tad arī laika lietderīgas izmantošanas ziņā vienkārši visu ignorēšu.
Bet nu jā, es esmu atpakaļ. Vakar vakarā bijuaizgājusi ciemos pie Martinas, Vlado, Mišeles un Pītera. Slovākiem :) Parunājām par viskautko, Vlado džeks mācās manā second choice uz to, ko es gribu mācīties. Paredzu, ka jautāšu viņam padomus a lot.
Kātrējo reizi pierādījās, ka ir labi zināt cilvēkus. Lidostā satiku vecmāmiņu ar mazmeitiņu, kurām pagaišgad palīdzēju nopirkt biļetes autobusā. Nu, arī no Latvijas, kas dzīvo Oksfordā. Viņas meita savāca ar mašīnu no Gatvikas, mani arī aizveda. Ekonomija un iepazīti labāk cilvēki. Arī ieteica kur darbu meklēt.
Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es esmu mierīga. Ne gluži priecīga, bet ne saskumusi etc. Nedaudz un-excited par visu, kas man priekšā, bet arī pagaidām tā, so-so. Būšu neapmierināta, ja neko neizdarīšu. Bet par tām mantām. Kādām emocijām jābūt? Un vispār... vakar likās, ka lidmašīna kritīs, nu baigi kratīja. Stjuarti staigāja apkārt ar drūmiem ģīmjiem, pasažieri turējas pie krēslu... nu, kur rokas nolikt, kaut ko stulbi jokoja un mēģināja analizēt situāciju, lai vismaz nedaudz mierīgāk paliek. Man bija kaut kā tā sviestaini. Padomāju, ka ja miršu, tad tas jau tikai vienreizējs pasākums, varētu arī izbaudīt. Skaitīju lūgšanas, lai neuztrauktos, atcerējos visu mīļo sejas, un biju tādā mierīgā stāvoklī, bezmazvai smaidīju. Kad nolaidāmies (visi aplaudēja - vismaz tradīcija piepeši tika atdzīvināta), sapratu, ka īstenībā iekšā viss baidījās utt, bet gaisā biju sev likusi to nejust.
Man bišku nepatīk tas viss kopā. It kā zīmes, it kā brīdinājumi. Eh, dzīvosim tālāk. Satieku viņu pēc trīsarpus stundām :)