Hmm. Ir tāda jauka sajūta, kad var klausīties to, ko gribas. Braucu ar māti mašīnā skanēja vai nu Depeche Mode, vai arī kaut kas, kas nu ļoti viņus atgādināja. Sapratu, ka gribu klausīties! Uz laptopa tikai viens albūms, bet galvenais, ka ir :)
Šodien stāvēju pāri Akmens tiltam, pāri Daugavai, skatījos uz Rīgu, Vecrīgu. Baigās pārdomas. Jo šī jau ir tā vieta, kur man būtu jāiederas, pilsēta, ko vismaz kaut cik saprotu, laikam vieta, kur man arī vajadzētu būt, vai vismaz ne pārāk tālu no tās. Bet nu nebija man labi te, nebija. Tagad vismaz vienalga par visu, visiem, kas agrāk nomāca, vai radīja skumjas, ilgas pēc kā labāka un savādāka. Tagad es labrāt satieku tos cilvēkus. Vai nesatieku. Viss ļoti vienkārši. Arī Latvijā gribu vēl biškucīt pabūt, esmu atradusi iespējas, kur izvērsties, cilvēkus, ko iepazīt. New hope, tā teikt. Bet arī nepārdzīvoju, ka tulīt jau jābrauc. Patīkami domāt par šo nedēļu, īstenībā. Rīt ir rīt, tur nav ko īpaši domāt - ierakstīšu laikam mātei disku, sākšu kravāt mantas, tad vakarā uz autoskolu mēģināt ieskaiti vēl reiz likt. Šaubos gan, ka nolikšu. Vakarā uz kaut kādu restorānu ar mammu un vecāku draugiem no Maskavas. Mēs divas tā pat vien jau nevaram nekad nekur aiziet, kur nu trijatā, ja gan es, gan tēvs esam Latvija. Ai, ko tur, beigšu rantēties par vecākiem. Kādi ir tādi ir.
Trešdien iešu uz Goiju ar kādu, kam tā vieta arī patīk, un vispār patīk daudz lietas, kas man arī patīk, tāds ļoti jauks sarunbiedrs. Neesmu viņu gan vēl satikusi ārpus viņa/manām mājām un pludmali un more or less visu laiku bijām māšu sabiedrībā. Kas bija jautri. Trešdien būs arī jāsatiek Anītis un jāatdod viņai diski. Cerams, ka neaizmirsīšu (Anek, tas hints tev, lai atgādini man, lol). Ceturtdien būtu jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa man baigi bieži zvana :/
Piektdien esmu mājas-mašīna-lidosta-lidmašīna-lidosta-a
Šodien stāvēju pāri Akmens tiltam, pāri Daugavai, skatījos uz Rīgu, Vecrīgu. Baigās pārdomas. Jo šī jau ir tā vieta, kur man būtu jāiederas, pilsēta, ko vismaz kaut cik saprotu, laikam vieta, kur man arī vajadzētu būt, vai vismaz ne pārāk tālu no tās. Bet nu nebija man labi te, nebija. Tagad vismaz vienalga par visu, visiem, kas agrāk nomāca, vai radīja skumjas, ilgas pēc kā labāka un savādāka. Tagad es labrāt satieku tos cilvēkus. Vai nesatieku. Viss ļoti vienkārši. Arī Latvijā gribu vēl biškucīt pabūt, esmu atradusi iespējas, kur izvērsties, cilvēkus, ko iepazīt. New hope, tā teikt. Bet arī nepārdzīvoju, ka tulīt jau jābrauc. Patīkami domāt par šo nedēļu, īstenībā. Rīt ir rīt, tur nav ko īpaši domāt - ierakstīšu laikam mātei disku, sākšu kravāt mantas, tad vakarā uz autoskolu mēģināt ieskaiti vēl reiz likt. Šaubos gan, ka nolikšu. Vakarā uz kaut kādu restorānu ar mammu un vecāku draugiem no Maskavas. Mēs divas tā pat vien jau nevaram nekad nekur aiziet, kur nu trijatā, ja gan es, gan tēvs esam Latvija. Ai, ko tur, beigšu rantēties par vecākiem. Kādi ir tādi ir.
Trešdien iešu uz Goiju ar kādu, kam tā vieta arī patīk, un vispār patīk daudz lietas, kas man arī patīk, tāds ļoti jauks sarunbiedrs. Neesmu viņu gan vēl satikusi ārpus viņa/manām mājām un pludmali un more or less visu laiku bijām māšu sabiedrībā. Kas bija jautri. Trešdien būs arī jāsatiek Anītis un jāatdod viņai diski. Cerams, ka neaizmirsīšu (Anek, tas hints tev, lai atgādini man, lol). Ceturtdien būtu jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa man baigi bieži zvana :/
Piektdien esmu mājas-mašīna-lidosta-lidmašīna-lidosta-a
Dotais Garastavoklis: hmm, domās. ir labi
Mūziciņa: Depeche Mode
Leave a comment