Nezināmu spēku raustīta, esmu atgriezusies tautas dejās pēc 23 gadu pārtraukuma. Es ierados uz pirmo nodarbību nezinādama ne to, kas ir polkas solis, ne trīssolis, ne visas sešas pēdu pozīcijas. Nīstās "diagonāles" - lūk, soļu kombinācija pāri deju laukumam, kurai es nevaru izsekot pat ar acīm, tad tas pats un vēl ar pagriezieniem, un tad viss iepriekšminētais, tikai atmuguriski. Par spīti kaunam un grūtībām, pēc katras nodarbības es jūtos pacilāta gan garā, gan stājā.
Pagājušās nedēļas nodarbībā mums bija pieaicināts jauns pasniedzējs, lai iepazīstinātu ar vasarā gaidāmā koncerta repertuāru. Sākumā bija aerobiski-koordinējošais treniņš, un es jūtos kā sapnī, kurā no visa spēka cenšos pakustināt kājas, ritmiski pielikt to sasodīto papēdi priekšā, tad purngalu klāt, un vienlaikus citā taktsmērā kustināt rokas, bet tās gluži vienkārši neklausa. Esmu kā spokaina marionete, mans gars ir ķirurģiski atdalīts no ķermeņa, katrs loceklis ir amputēts kā perversai Belmera lellei. Jūtu, ka esmu sarkana, un man tūlīt uzsprāgs galva. Aizeju uz tualeti un izraudos. Sajutos kā Natālija Portmane Melnajā Gulbī, tikai uz spoguļa ar lūpeni uztriepta "WHORE" uzraksta vietā gaidīju izlasīt un izmisīgi notīrīt "RETARD". Es atgriežos un mēģinu turpināt. Cenšos atgriezties savā ķermenī.