tieši pārtraucu terapiju, jo toreiz, pusaudžu gados, jutos ārkārtīgi vainīga, kāšot vecāku naudu, ko viņi šim mērķim atvēlēja. bez mammas pat nevarēju aiziet un raudāju, ka nav vērts un jēgas. būtu pacentusies un sapratusi, ka pašai arī jāstrādā un jāgrib veseļoties, būtu tikusi tālāk.

bet šis tāpat nav stāsts par to, ka liekas pārāk dārgi, bet gan neveselīgu attieksmi pret naudu, sevi, vērtību un to, kā tas viss grozās.