no rīta pēc kārtējā treniņa vēl 15 min uz stairmaster, sirdij lecot uz 180 bpm, esmu nikna, ka atkal neesmu aizgājusi ar sirdi vai vismaz noģībusi. raudu tā, it kā censtos atvemt to pašu sirdi.
jūtu, ka ieberzos ar psihodin. terapijas metodi, baigais tolks tagad runāt par bērnību. man nekas slikts tur nav noticis! laikam tomēr vajadzēs arī psihiatru.

man gan jāatzīst, ka bija diezgan rēcīgi ziemassvētkos uzdāvināt vāzi, ja 3 gadu laikā ziedus esi dāvinājis precīzi vienreiz – izlaidumā –, turklāt tā vāze nemaz neturot ūdeni