liekas, ka bedzot viss nosēdies un iekārtojies savās vietās. vismaz - ir stabili jau nedēļu, diemžēl neiztiekot bez kropļojošām pēdām uz ķermeņa. tas palīdzēja saprast, ka savu ķermeni uztveru kā atsevišķu objektu, ko sapsihojoties var aizmest pret sienu kā mobilo. Aizsviest un tad momentā nožēlot, un skriet auklēties un lūgties, lai vēl var ieslēgt atpakaļ. Tad kļūst kaunīgi un stulbi, bet vismaz kaut kādas jaunas problēmas.