pašapsēstā veidā nevaru atkratīties no perversās vēlmes vienkārši saķert pozitīvu un viss. vairs nekādas neziņas, vienkārši guļu un nožēloju, varbūt mirstu nost.
pagaidām viegls diskomforts, dzīve no iekrājumiem, nespēja piepildīt kaprīzes, sasolīts ceļojums, dusmas. pārģērbšanās istabā autfitos, ko es vilktu uz nenotiekošiem pasākumiem, spēlēšana ballītēs pašai ar sevi. random paziņu bilžu no 2019. un atpakaļejošiem gadiem stalkošana. seksuālas fantāzijas ir vnk atmiņas, jo es neko jaunu (vai labāku?) nespēju izdomāt, dusmas. tad kauns. dažkārt stāvoklis eskalējas līdz full on ieslodzītības histērijai, gribas, nezinu, dauzīt galvu pret sienu, rāpot pa griestiem, kko iegriezt sev.

edit: tas vnk bija pms