tāda sajūta, ka nedzīvoju savu dzīvi, nu, es daru, ko gribas un kas patīk, bet pēdējo reizi man smaga depersonalizācija bija par godu videnes beigšanai, un tas nāca ar diezgan smagu, emmmmm.. diskomfortu. Īsi sakot, man kārtējo reizi likās, ka eju pa pieskari.
Šobrīd man ir ok. Tā vietā, lai brīnītos par savām rokām un neticībā grozītu galvu, ka tā taču neesmu es, ar prieku nolakoju nagus kā zaigojošus vaboļu spārniņus un salieku gredzenus. Es neesmu pārāk reāla, bet vismaz varu nopirkt kleitu un apenes hā un emmā. Es taču esmu materiāla meitene materiālā pasaulē, viss par to liecina, tad kāpēc ir jārada galvā problēmas?

kad man čoms pateica, ka cits draugs negrib man pienākt un sasveicināties, jo es visu laiku žēlojos, VAI MAN GRIBĒJĀS MAZĀK ŽĒLOTIES?

bet, ja nopietni, nebiju ievērojusi. gribējās sākt attaisnoties: "es knapi vispār toreiz ballītē turējos, lai neparautu panikas lēkmi, nezinu robežu starp žēlošanos un lielīšanos un citi bullshiti
ai.

VISS IR ČOTKAAA!