sapnītis

biju tumšā guļbaļķu būdiņā, kuras siltumā no logiem iesūcās vēsa gaisma. Skatījos uz ainavu pa logu, līdz tai garām pašāvās balts tēls. Drīz tas atklāja sevi visā godībā- balts polārlācis, kuram viss purns, kakls un krūtis bija notecējušas ar svaigām asinīm, it kā nupat būtu saplosījis kādu lielu medījumu. Tad logam abās pusēs parādījās albīni cilvēki, un arī viņu sejas un ķermeņa priekšdaļa bija klātas asinīm. Viņi simetriski pagriezās pret mani, un es skatījos to acīs, tās iedvesa man lielāko šausmu sajūtu, kādu jebkad esmu pieredzējusi- duļķaina dzintara dzeltenas acis, kas iedzen vājprātā, pirmatnējā panikā, un es sāku visiem spēkiem kūņoties no murga ārā, viss ir paralizēts, es nevaru pakliegt un smoku, līdz pamazām izpeldu realitātē, ierauju plaušās gaisu, būdas sijām izgaistot istabas tumsā, kurā vēl brīdi spīd divi dzeltenu acu pāri.