paš-kognitīvibiheiviorālāterapija
kā vispār cilvēki atrod viens otru? es joprojām domāju kā pamatskolniece. ir taču cilvēki kopā, bet es nebeidzu brīnīties, kā tas noticis. vienmēr atbilde ir "tas vienkārši notika" vai tādā garā. it kā es 5 gadu vecumā prasītu, kā rodas bērni saviem bailīgajiem vecākiem.
pārjautāju sev kārtējos jautājumus: vai es esmu neglīta, jā, es noteikti esmu neglīta, tāpēc uz mani pat nekatās, hmm, varbūt arī esmu dumja, par resnu noteikti, tad vēl garlaicīga un pārāk izmisusi. Ak, vēl es esmu bēdīga, kautrīga, no malas atbaidoša, lai gan man liekas, ka es daru visu, es nedaru galveno, es ignorēju iespēju runāt, kaut uzrakstīt. Man agrāk likās, ka vienkārši ļoti baidos no atraidījuma, bet tagad piemetās vēl stulbāka slimība - es likšu otram cilvēkam justies neērti, mani atraidot! Es varu sadzīvot ar atraidījumu, jo, ļoti jauki, varu turpināt dzīvot savu slinko dzīvīti, neviena dēļ neizlikties un nemainīties, man nav vairs jāzaudē miegs. un tad plakstiem vaļā liek atsprāgt Doma: tu liki cilvēkam justies neērti! ak vai! viņam vajadzēja sakopot visas savas smalkākās jūtas un veltīt pāris minūtes laika, lai radoši interpretētu partikulu "nē". un vienalga, ka pēc pāris dienām tas vairs nebūs svarīgi nevienam, galvenais kickeris ir tas, ka nekāda saruna nemaz nav notikusi, bet tu jau izbaudi iztēlotas smagās sekas. un nospried, ka "labāk jau tad nedarīt/neteikt neko..."
nākamais jautājums: vai tu sagaidi, ka varēsi smuki sēdēt kaņepē kā vāzīte un citi tev paši nāks klāt? jāsaka, nekad šo domu neesmu līdz galam noformējusi, bet pamatā tas līdz šim bija mans rīcības plāns, jā. piekrītu, stulbi. ja man ir neērti uzsākt ar kādu sarunu, kāpēc lai kāds cits gribētu uzsākt sarunu ar cilvēku, kurš runājot jūtas neērti, padarot visu tik neērti neērti neērtu kā nošļukušas zeķubikses ar caurumu īkšķī, kas vertikāli tūlīt izirs līdz celim un tad tu vēl iekāp slapjumā un tu nevari novilkt tās zeķubikses, jo mēnesi neesi skuvusi kājas?
jā, dzīve vienkārši ir neērta, apģērbs ir neērts, bet vēl neērtāk ir rāpot ar pliku dibenu, runāt ir neērti, bet tad vēl ir neērts klusums, neērti ir gulēt vienā pozā, bet citā nevar aizmigt. būs ērti, kad nomirsim, es negrasos riskēt ar sūdīgu zārciņa tapsējumu, tāpēc prasīšu kremēties.
