Lietus ir pēdējais piliens jebkurā nelaimīgu notikumu virknē. "Vismaz nelīst!" vairs nav piemērojams kā mierinājums situācijai, un nu tik var raudāt par to, cik viss ir slikti, vēl speciāli aizmirst lietussargu darbā, spītējot dabai un sev. Esmu bērnudārznieka emocionālās inteliģences līmenī, jo nekas nenotiek tā, kā es to iztēlojos, darbs ir viens spīdzinošs cirks, skola ir zem jautājuma zīmes un man ir tik vientuļi, un es izmantošu katru izdevību apvainoties uz cilvēkiem, kam viss lielākoties ir sakārtojies un uz sevi pirms mēneša, kad man kārtējo reizi bija sakāpis galvā.
Es tagad vāļājos pa bedri, un man nāk rēka par to sevi, kas domāja, ka šādi vairs nebūs, ka es būšu pašpietiekama, un katrā situācijā ir.zelta.maliņa. Man vairs nepatīk mosties no rītiem, jo cik gan laba var būt diena, ja pirmā sajūta pēc nākšanas pie apziņas ir- vilšanās? dusmas? paģiras?
