man ir sasodīti žēl savas komunalkas kaimiņienes, jo tas, ko pēc viņas stāstītā un sevis nojaustā esmu sapratusi ir, ka viņai likās, ka, uztaisot bērnu, viņas "vīrietis" beidzot ļaus pārvākties pie sevis. vairs nekāds vīrietis rādījies nav, tā nu dzīvoklī ir raudošs bebis. pirms bebja viņai bija kaķēns, kas izmantoja katru izdevību, lai iemuktu citās istabās. tad kaķītis vairs nerādījās.
mums ir divas virtuves- viena nepīpētājiem, otra - pīpētājiem. esmu oficiāli nepīpētāju virtuvē, taču esmu dažkārt aicināta pīpēt. tad kādu laiku pasāku patstāvīgi iet uz pīpētāju virtuvi, lai pasmēķētu, līdz kādu dienu pie manas istabiņas durvīm klauvē kaimiņiene, sak', vai neesmu ņēmusi kilogramu Valērija kartupeļu no tās virtuves. izbrīnā savaikstu seju, nogrozu galvu, nē, neesmu, es taču paprasītu. pēc pāris dienām noskaidrojās, ka Vaļera, mūsu piektais kaimiņš, gadus 55 vecs un plaušas klepojošs, nevēlējās dalīties ar pīpētāju virtuvi un gribēja iegāzt mani, nomelnojot par kartupeļu zagli. kopš tā laika vairs neeju viņu virtuvē.
kaimiņiene atklāja, ka viņš esot arī spēris kaķēnam