| Nost - aļģija |
[Apr. 24th, 2011|11:28 pm] |
|
Cik gan sen es neesmu rakstījusi. Pārāk sen. Dien dienā slēpjoties aiz sev uzliktā spiedoga. Tas sāk nospiest. Vai tiešām vienā mirklī pirms 2 gadiem izšķīrās mana tālākā dzīve? Tik daudzi ir priecīgi par saviem sasniegumiem kādā jomā. Es nespēju palikt uzticīga vienam. Truli blenžot datora ekrānā, atceros to dienu, kā ar sajūsmu un nepacietību gaidīju sava domraksta atzīmes uzzināšanu. Tagad atzīmes neviens vairs neliek, un vai vispār vajag. Šajā lieldienu novakarē mani pa ilgiem laikiem piemeklē sajūta, kas atkal liek sirdij pukstēt, domām lidot un pirkstiem trīcēt. Vai tiešām es no tā atteicos tikai tādēļ, ka neuzskatīju sevi par pietiekami spējīgu apgūt iekavētos gramatikas likumus un pareizrakstības absurdus. Nekad pēdējo divu gadu laikā ar šādu sajūtu neesmu ķērusies pie integrāļa, diferenciāļa, tranzistoru vai emiteru aprēķiniem, kāda mani pārņem pierakstot un attīstot vienu vienīgo domu graudu, kas man šonakt nelika mieru. Man pietrūkst sevis. Viena doma bez stresa un bailēm, ka tā nebūs pareiza, spēj mani aizvest tik tālu pārdomās, kas izraisa tik spēcīgas emocijas. Tik. Tik. Tik. Tas nav vienīgais kas manī tikšķ, tā ir nepacietība un bažas, par to ko es iesākšu nākotnē. Vai mana tālākā akadēmiskā izvēle būs pareizāka. Vai es atkal dabūšu sēdēt un gaidīt, kad pulkstenis pateiks "Tak", vai kad mani Tik beigsies un visa mana skaidrā apziņa ar joni metīsies lejup no kalna, lai ielektu un aizpeldētu ledus aukstā upē, kas turpinās mani atsaldēt līdz vairs nebūs iemesla atskatīties uz to kas bijis, vai nebūs dūšas piecelties un rakstīt, kad šī sajūta atnāk. Nebūs ko zaudēt ne dēļ iegūtā, bet dēļ zaudēti aizmirstā. Nebūs vairs ko atcerēties, kad uznāks nostaļģija pēc vecajiem laikiem. Viss būs nost no atmiņu ceļa. |
|
|
| cilveces vaarti |
[Feb. 26th, 2009|07:37 pm] |
|
Ir jābūt brīdim, kad individs pārversas no neaptēsta barbara, par sabiedrības pilnvertīgu locekli. Es sežu un gaidu, kad tas beidzot notiks, gaidu ,gaidu nevaru sagaidīt..... sedi bikses un attīsties |
|
|
| novērojumi iz dzīves |
[Oct. 20th, 2008|10:24 pm] |
|
pēc laba laika mēs visi pamod;isimies kādā vietā no kuras mums neizbēgt. tā būs vienaldzība. pasaule ,kas vienmēr rit uz priekšu mums mūžīgi pieminēs mūsu kļūdas un bailes mēģināt un kļūdīties, bet es ticu, ka ikviens ir spējīgs paveikt itin visu. vajadzīga vien drosme un ticība saviem spēkiem. |
|
|
| laime un apgaismība |
[Jul. 28th, 2007|10:25 pm] |
Kas gan mūsdienu vārgulīgajā pasaulē spēj atrast laimes peļķīti no kā sūkt, rodot sirds mieru par tās esamību. triekties pa pasauli meklējot mīlu, naudu, zināšanas, ticību....... mērķēt uz izcilī....STOP
pietiek ar šitem vervelējumiem.
aiziet uz jūru apsēsties un justies laimīgam nav noziegums un posts, to var un vajag darīt ikvienam. atslēgties no mūsdienu samežģītās pasaules nav nemaz tik viegli. Jāvar aizmirst par visu un ticēt ,ka ar to pietiek lai rastu mieru par savas laimes sasniegšanu
Cilvēks apzinās cik laimīgs ir bijis tikai tad kad tas ir zudis.
es ticu visam augstāk minētajam, un gribu ticēt kaut kam vairāk.... |
|
|
| eh |
[Mar. 18th, 2007|09:49 pm] |
Dzīve slīd pār manu galvu
viss mainās līdz ar laiku
skaties, baznīcas tornis vai skurstenis
tam nav nozīmes tāpat reiz lūzīs.
ar laiku mēs nākam un ejam, ceram un ticam
ka laiks mūs nemānīs, neliks mums atkāpties
tā vienmēr trūkst,tas nekad nestāj-
tas mēdz sāpināt
tā aizplūst dienas- gadi, bet ko gūsti tu?
vai tas ir labi, ka neesam kopā- mēs, abi
vai nesolīji būt blakus
pirms maza brītiņa neteici,
ka nepametīsi, nesāpināsi, nepārdomāsi.
neatminies kā gājām, kad mums bija viss- laiks. |
|
|
| laiks |
[Feb. 17th, 2007|08:44 pm] |
Dzīve slīd pār manu galvu
viss mainās līdz ar laiku
skaties, baznīcas tornis vai skurstenis
tam nav nozīmes tāpat reiz lūzīs.
ar laiku mēs nākam un ejam, ceram un ticam
ka laiks mūs nemānīs, neliks mums atkāpties
tā vienmēr trūkst,tas nekad nestāj-
tas mēdz sāpināt
tā aizplūst dienas- gadi, bet ko gūsti tu?
vai tas ir labi, ka neesam kopā- mēs, abi
vai nesolīji būt blakus
pirms maza brītiņa neteici,
ka nepametīsi, nesāpināsi, nepārdomāsi.
neatminies kā gājām, kad mums bija viss- laiks. |
|
|
| ... |
[Feb. 1st, 2007|07:28 pm] |
Vai jums nekad nav palikusi tāda jocīga sajūta , kad mēģini ar kādu normāli komunicēt, vai kā cilvēks ar cilvēku aprunāties par šo un to. Viss ko spēj saņemt pretī ir jēli jociņiklaja ņirgāšanās vai uzspēlēta intelekta izrādīšana. Vai jums ir kāds ar ko var mierīgi dvēseliski sarunāties baudot kompāniju nevis šķiežot laiku un mēģinot panākt nedalītu uzmanību no sarunu biedra. Neiet runa par tērgāšanu starpbrīdī, saskriešanos autobusā, sasveicināšanos uz ielas, bet gan par cilvēkiem kas ir mums apkārt bet pat nepamana citu viedokli, vai vēl ļaunāk nevēlas dzirdēt neko citu kā tikai uzslavas par apģērbu ,somu vai labi izteiktu jociņu. Jums nepietrūkst laiks ko pavadīt ar draugiem izklāstot savus jaunumus nevis pasmaidot pavirši satikt viņus un pabļaut ČAW....
man pietrūkst.............. |
|
|
| ak vai |
[Jan. 16th, 2007|07:33 pm] |
|
Diemžēl esmu spiesta paziņot ,ka šodien oficiāli ir aizgājis mūžībā mūsu ģimenes ilggadējais draugs TV spodrais ekrāns kas ar savu apburošo VESTEL zīmīti priecēja mūs jau 9. gadu, tiesa orģinālā pults tika sašķaidīta tās 3. eksistences gadā, bet teļuks mūs priecēja (ae SONY pulti) katru vakaru. Ceru uz jūsu neatsaucību atvadīšanās ceremonijā , kuras nemaz nebūs, pateicos par sapratni. |
|
|
| negatīvisma iespaidā |
[Nov. 21st, 2006|05:43 pm] |
DZĪVE IR LIELA SŪDU BEDRE KURŠ LIELĀKS CŪKA TAS VAIRĀK IZROK.
diemžēl pēdējā laikā šis teikums ir atbilstošs pārāk bieži |
|
|
| 18. |
[Nov. 19th, 2006|12:44 am] |
|
18.novembris..... ko lai saka vienīgā doma dažam labam bija -- kur lai iet piedzerties, patusēties,..... Pārāk bieži man nāks vilties tajā ko jūtu pirmā doma kas ienāk prātā kad tevi kāds nkautkur pasauc-- o forši varēs pabūt ar draugiem-- bet pēc vakara jāapjēdz ka mūsu valstij apritēja 88 gadiņš vēl 2 un viņai būs 90 man 18 vai es svinēšu tā pat -- nē vairs nē |
|
|
| eh |
[Nov. 13th, 2006|10:39 pm] |
|
Kur gan palikuša patriotisma jūtas mūsdienu jauniešos. Nevar būt ,ka tas izpaužas tikai hokejā, kad ikviens ir gatavs mesties kājās bļaujot šo vārdu "LATVIJA!". Būtība nemainās latvietis īss, garš, tievs, resns, melns, dzeltens,........ Latvietis tas taču ir cilvēks kurš mīl, ciena, izjūt Latviju. Lāčplēša dienā man bija grūti atrast kādu kas būtu ar mieru nākt man līdzi uz kapiem nolikt svecīti. Svecīti par tiem kas cīnījās par to lai katrs no mums varētu šodien teikt "Latvija" . Neatradu nevienu sava vecuma cilvēku (starpcitu 16) kas justos pateicīgs tiem 14 gadīgajiem kas cēlās no skolas soliem lai cīnītos, cīnītos par zemi kur dzīvot viņu bērniem, mazbērniem.... Nu jau vairs nav pat svarīgi vai pasē rakstīti tie ķeburiņi ko izrunā latvietis svarīgi lai cilvēks tā justos. Dzīvot kā latvietim tas ir gods un par to mums visiem jāpasakās tiem drosmīgajiem kas 11.novembrī devās par šo godu cīnīties. |
|
|
| |
[Oct. 5th, 2006|10:28 pm] |
|
MAN NEPATĪK KA NESPĒJU NEKUR KĀJU NOLIKT LĪDZ MAN KĀDS IEBĀŽ ĢĪMĪ KĀDU VĒLĒŠANU LAPELI |
|
|
| mana dzeja 002 |
[Sep. 14th, 2006|08:02 pm] |
Nu beidzot diena galā skaitās
bet ej nu sazin kas rītdienu man maitās
vai atziņa nevisai laba
vai arī pati māte daba
bet varbūt arī viss būs labi
nez vai citiem iet tik raibi?
kad nezini kas esi būsi
vai vispār par kaut ko kļūsi |
|
|
| mana dzeja 001 |
[Sep. 14th, 2006|07:52 pm] |
tā mīļā puķe sapjaugšā
tik vientuļa šai vakarā
kad rakstu rindas šīs
es lūkojos tur-debesīs
kā visi knaši, rosīgi
bet daži klusi -domīgi |
|
|