| Nost - aļģija |
Apr. 24th, 2011|11:28 pm |
|
Cik gan sen es neesmu rakstījusi. Pārāk sen. Dien dienā slēpjoties aiz sev uzliktā spiedoga. Tas sāk nospiest. Vai tiešām vienā mirklī pirms 2 gadiem izšķīrās mana tālākā dzīve? Tik daudzi ir priecīgi par saviem sasniegumiem kādā jomā. Es nespēju palikt uzticīga vienam. Truli blenžot datora ekrānā, atceros to dienu, kā ar sajūsmu un nepacietību gaidīju sava domraksta atzīmes uzzināšanu. Tagad atzīmes neviens vairs neliek, un vai vispār vajag. Šajā lieldienu novakarē mani pa ilgiem laikiem piemeklē sajūta, kas atkal liek sirdij pukstēt, domām lidot un pirkstiem trīcēt. Vai tiešām es no tā atteicos tikai tādēļ, ka neuzskatīju sevi par pietiekami spējīgu apgūt iekavētos gramatikas likumus un pareizrakstības absurdus. Nekad pēdējo divu gadu laikā ar šādu sajūtu neesmu ķērusies pie integrāļa, diferenciāļa, tranzistoru vai emiteru aprēķiniem, kāda mani pārņem pierakstot un attīstot vienu vienīgo domu graudu, kas man šonakt nelika mieru. Man pietrūkst sevis. Viena doma bez stresa un bailēm, ka tā nebūs pareiza, spēj mani aizvest tik tālu pārdomās, kas izraisa tik spēcīgas emocijas. Tik. Tik. Tik. Tas nav vienīgais kas manī tikšķ, tā ir nepacietība un bažas, par to ko es iesākšu nākotnē. Vai mana tālākā akadēmiskā izvēle būs pareizāka. Vai es atkal dabūšu sēdēt un gaidīt, kad pulkstenis pateiks "Tak", vai kad mani Tik beigsies un visa mana skaidrā apziņa ar joni metīsies lejup no kalna, lai ielektu un aizpeldētu ledus aukstā upē, kas turpinās mani atsaldēt līdz vairs nebūs iemesla atskatīties uz to kas bijis, vai nebūs dūšas piecelties un rakstīt, kad šī sajūta atnāk. Nebūs ko zaudēt ne dēļ iegūtā, bet dēļ zaudēti aizmirstā. Nebūs vairs ko atcerēties, kad uznāks nostaļģija pēc vecajiem laikiem. Viss būs nost no atmiņu ceļa. |
|