mūžīgā dilemma. Sastrīdos ar personu y (mainīgā vērtība), izraudu personai x(nemainīgā) savu bēdu, noklausos viņa padomus, nonākam pie secinājuma, saku, ka mēģināšu darīt tā, nedaudz vēlāk padodos un ļaujos būt lupata, līdz atkal sastrīdamies ar y. zinu, ka x ir daļēja taisnība, bet man negribas pārtraukt runāt ar y, pat ja viss tur ir zudis un es tikai zaudēju savu pašcieņu. Vismaz sirds jūtas mierīgāka, ka bēda ir izkratīta. Es pat neplānoju stāstīt. Vienkārši saruna aizgāja virzienā un attapos, ka es neko neesmu iemācījies no iepriekšējiem notikumiem. Nespēju stingri pastātvēt pats par sevi. Viens pats.