paranoja
šodien baigi karsts ārā, bet sirdī auksti :(
anyway
skatos kā vecā pulksteņa, kas stāv uz naktsgaldiņa, rādītāji paiet garām vienpadsmitiem un tuvojas divpadsmitiem. Tas tikšķ vienā ritmā un ir vienīgā skaņa. Esmu mājā viens, miegs vēl nav ieradies. Kāds noskrien gar istabas aizvērtajām durvīm. Droši vien, kāda nomaldījusies žurka, taču šī skaņa piepeši ir saasinājusi manu dzirdi - klusums šķiet vēl klusāks, taču vienlaicīgi ir parādījušies visdažādākie trokņi. Liekas, ka pretējos kaktos kāds sēž un čabinās. Eļļas lampiņas mestās ēnas šķiet lokāmies un maināmies, dejojam uz sienām. Aplūkoju to no visām pusēm. Nav nekā, kas tās radītu. Mierinu sevi ar domu, ka tās ir tikai prāta spēlēs un taisos to nodzēst, bet roka nesniedzas uz to pusi. Pulkstens negidīti sāk skaļi sist divpadsmit reizes, tas ir kļuvis skaļāks, dobjāks. Kad tas nosit pēdējo sitienu, uz kādu brīdi iestājas kapa klusums. Nu gan jādzēš gaisma nost! Taču gaiteņa galā aizcērtas duvis, kas atkal mani satrūcina. "caurvējš" saku sev, taču miegs ir izgaisis. Minūtes divdesmit vārtos gultā no vieniem sāniem uz otriem. Piepeši atceros, ka visas durvis taču pirms miega aizvēru. Bailēs gribas aizslēgt istabas durvis un paslēpties zem segas. Taču otras bailes mani dzen skatīties. Ja nu tur ir kāds garnadzis? Virtuvēs stāvošais milta maiss taču tagad būtu zelta vērtē.
Paņemu vienā rokā no krāsnspriekšas ogļu dakšu un otrā rokā turu lampu. Paveru durvis, ļauju acīm aprast ar tumsu un izlemju atstāt tomēr lampu uz naktsgaldiņa. Ar vienu roku velku gar nelīdzeno sienu un atkal klausos draudīgajā klusumā. Ja nu gaiteņa vidū priekšā trepēm sēž dēmons, kas to vien vēlas, kā mani nogrūst lejā un manu dvēseli izsūkt. Es esmu grēcinieks, varbūt viņš ir sajutis manu ļaunumu un atnācis man pakaļ. Bet dēmoni taču neeksistē! Bet ja nu? Bet tur pa visam noteikt varētu sēdēt laupītājs. Ak, kāpēc gan es nenopārdevu daļu zemes un neatstāju kādu kalpotāju. Vismaz es nebūtu pirmais, kuru nogalina. Kamēr kalpotājs sāpēs kliegtu, es varētu izbēgt.
Gaitenis ir auksts, stūros svilpo vējš un es ceru, ka mani zobi neklab pārāk skaļi.
anyway
skatos kā vecā pulksteņa, kas stāv uz naktsgaldiņa, rādītāji paiet garām vienpadsmitiem un tuvojas divpadsmitiem. Tas tikšķ vienā ritmā un ir vienīgā skaņa. Esmu mājā viens, miegs vēl nav ieradies. Kāds noskrien gar istabas aizvērtajām durvīm. Droši vien, kāda nomaldījusies žurka, taču šī skaņa piepeši ir saasinājusi manu dzirdi - klusums šķiet vēl klusāks, taču vienlaicīgi ir parādījušies visdažādākie trokņi. Liekas, ka pretējos kaktos kāds sēž un čabinās. Eļļas lampiņas mestās ēnas šķiet lokāmies un maināmies, dejojam uz sienām. Aplūkoju to no visām pusēm. Nav nekā, kas tās radītu. Mierinu sevi ar domu, ka tās ir tikai prāta spēlēs un taisos to nodzēst, bet roka nesniedzas uz to pusi. Pulkstens negidīti sāk skaļi sist divpadsmit reizes, tas ir kļuvis skaļāks, dobjāks. Kad tas nosit pēdējo sitienu, uz kādu brīdi iestājas kapa klusums. Nu gan jādzēš gaisma nost! Taču gaiteņa galā aizcērtas duvis, kas atkal mani satrūcina. "caurvējš" saku sev, taču miegs ir izgaisis. Minūtes divdesmit vārtos gultā no vieniem sāniem uz otriem. Piepeši atceros, ka visas durvis taču pirms miega aizvēru. Bailēs gribas aizslēgt istabas durvis un paslēpties zem segas. Taču otras bailes mani dzen skatīties. Ja nu tur ir kāds garnadzis? Virtuvēs stāvošais milta maiss taču tagad būtu zelta vērtē.
Paņemu vienā rokā no krāsnspriekšas ogļu dakšu un otrā rokā turu lampu. Paveru durvis, ļauju acīm aprast ar tumsu un izlemju atstāt tomēr lampu uz naktsgaldiņa. Ar vienu roku velku gar nelīdzeno sienu un atkal klausos draudīgajā klusumā. Ja nu gaiteņa vidū priekšā trepēm sēž dēmons, kas to vien vēlas, kā mani nogrūst lejā un manu dvēseli izsūkt. Es esmu grēcinieks, varbūt viņš ir sajutis manu ļaunumu un atnācis man pakaļ. Bet dēmoni taču neeksistē! Bet ja nu? Bet tur pa visam noteikt varētu sēdēt laupītājs. Ak, kāpēc gan es nenopārdevu daļu zemes un neatstāju kādu kalpotāju. Vismaz es nebūtu pirmais, kuru nogalina. Kamēr kalpotājs sāpēs kliegtu, es varētu izbēgt.
Gaitenis ir auksts, stūros svilpo vējš un es ceru, ka mani zobi neklab pārāk skaļi.
turpinājums sekos, jo savādāk baigi gari
Current Mood: |
 uncomfortable |