| 12:04p |
5dien gāju pieteikties uz maģistratūras studijām. Izdomāju, ka varētu iet pamēģināt arī psihologus un nevis tāpēc, ka mani tas ļoti interesētu vai arī tāpēc, ka man liktos, ka tas ir Prestiži vai Noderīgi, vai Pašterapeitiski, bet tādēļ, ka es reizēm jūtos ļoti, neizsakāmi vieda, muldu pa deviņiem mēmiem, bārstos ar klišejiskām gudrībām, apkārtējie ķer manus vārdus un piekrītoši māj ar galvu. Pēc tam gan man ir morālie, un es šaustu sevi par savu pārmērīgo muldēšanu un domāju visādas sliktas, sevi noniecinošas lietas. Nu, jā, mēs ar Jozefu jau sen domājam dibināt reliģiju un es radītu šīs reliģijas dogmatiskos pamatus. Lai nu kā - izrādās, ka lai studētu psih. maģistros vajag psih. bakalauru. Es biju tiešām mierīga, bez pretenzijām par psih. fak. iekšējiem noteikumiem, nezaudējot pašcieņu, izvilkos no tās fākultātes ārā, kamēr Jozefs žņaudzīja kabatslakatiņu rokās, jo bija sacerējusies, ka mēs varētu mācīties kopā. Turpat, uz gājēju pārejas bija notriekts gājējs un retie garāmbraucēji nekrofīliski snaikstīja savus kaklus ar cerību ieraudzīt asinis. Vēlāk es izskatīju vēl citas studiju iespējas, neskaitot tās, kuras mani interesē Galvenokārt un Primāri, un, ja nu es ieraugu vēl ko interesantu, tā es padomāju, un nonācu pie secinājuma, ka nekas Noderīgs, Prestižs un Perspektīvs mani neinteresē. Tas, protams ir bēdīgi, tas norāda tikai uz to, ka manā kabatā vienmēr būs vieta vējam un es celšos tuvāk debesīm, pa cik naudas un bagātības svars mani nekad nespiedīs pie zemes. Zināmā mērā žēl, jo workeru filozofija mani pārāk neuzrunā. Bet nu, katram sava smadzeņu uzbūve.
Šorīt no rīta domāju par nāvi, savējo. Šonakt sapnī ēdu Ziemassvētku pusdienas ar saviem mirušajiem radiem. Pie visa, mani jau kādu laiku vajā doma par audzējiem galvā, sevišķi, kad es uzzināju, ka manai, gados jaunajai kaimiņienei izoperēja no galvas audzēju dūres lielumā. Tas nemaz neliekas smieklīgi. Man vienmēr ir bijusi liela galva un dūres lieluma audzējs tur varētu atrast sev novietojumu. Mani tas uztrauc, bet vienlaicīgi arī liekas tāda nepateicīga un zaimojoša doma.
Aizvakar man uznāca paranoja. Sēdēju ciemos pie divām draudzenēm un man pēkšņi likās, ka es viņām nepatīku. Tas skan medicīniski, tik daudz es saprotu, bet omu tas neuzlaboja. Vēl vakar man tā likās, bet šodien, man ir Vienalga. Jo... Man arī daudzi nepatīk. Nu, nepatīk un viss.
Current Music: Sparks/Good Morning |
| 9:00p |
Tā vietā, lai rakstītu prakses atskaiti par uzņēmumu, kurā nekad neesmu bijusi un par personālvadību kura man vienmēr ir riebusies, es aizgāju uz vannas istabu apsmērēt savas pumpas uz sejas. Man sen nav bijis tāds pusaudzības posms, kad būtu tik varenas pumpas sametušās. Veselas trīs uz zoda un divas uz pieres. Tagad uz mani skatās vecā un pusizlasītā grāmata par vampīriem, ļoti interesantī aprakstīti cigarešu paciņa, divas zāļu lietošanas pamācības un viss tas ir tik interesants un aizraujošs, piepeši, ka gribas iegrimt absolūtajā farmokolģijas termonoloģijā un sūtīt dillēs to personālvadības prakses atskaiti. Ja vien man par to nesolītos samaksāt naudu... A naudu ta vajag, jo pagaidām cita darba man nav.
Tikko atbrauca mans djorgannijs kaimiņš, kurš draugos ir atzīmējis, ka nebrauks dzērumā. Interesanti ar ko tad viņš nebrauks? Neesmu manījusi, ka viņam būtu mašīna, vai vismaz divritenis, droši vien viņš būs domājis tramvaju vai trolejbusu. Cik garlaicīga liekas tā pontošana, bet viņš kā izpētes un smieklu ojekts liekas ievērības cienīgs. Es reizēm domāju, ka varbūt ieejot mājās viņs paliek par ārkārtīgi pakļāvīgu dēlēnu, bet G. man liek apksatīt mājas pagalmu, kur malku krāmē viņa māte un apdomāt vai tā tiešām varētu būt. G. ir taisnība, bet forši ir pilnīgā pesimismā ielaist svešu optimismu par cilvēces cēlumu, kas slēpjas no citu acīm.
Nu, lūk, pa šo laiku es jau būtu uzrakstījusi vismaz rindkopu par personāla politiku.
Eh, iešu pabarot kompi uz istabu un koncentrēšos prakses atskaitei, kamēr fomā Brūsiņš glābs pasauli.
Current Music: Joe Satriani/Mind Storm |