Iedvesmoties

pēdējā laikā ar vien biežāk dzirdu - "Elīna, ko Tu tāda nerunīga?" "Elīn, ko Tu nesmaidi?" "Elīn, beidz tur savā sapņu pasaulē..."

nu jā.. tā laikam arī ir.. manā dzīvē zudis prieks.. kkas trūkst. Nu, es īstenībā zinu, kas trūkst - tā sajūta. Bet tās nav.

Un kkā paliek grūti uzklausīt citus. Jo nespēju. Es klausoties cita bēdu stāstā tāpat domāju par sevi. Brīžiem pat nepiedomājot pie tā, ko otrs saka. Stulbi.
No otras puses nemaz negribas domāt par citu problēmām, ja pašai savu ir diezgan pietiekami.

Jāstrādā ar sevi. Bet kā?
Nezinu.

Šobrīd man pietiktu, ja es varētu atļauties nopirkt šokolādes kelloksus un pienu. Būtu laimīga kaut vai ar to vien.

+ vēl tā Zviedrija... aaah..

nervi, nervi..