Iedvesmoties

man vnk uznāca vēlme atcerēties par saviem draugiem un cilvēkiem, kas manā dzīvē ieņēmuši ļoti lielu vietu pēdējo 4 gadu laikā. no brīža, kad sāku mācīties vidusskolā, jo, lai cik interesanti nebūtu, viss pamatskolas laiks no mana prāta ir gandrīz izdzisis.. gan mani tā laika "draugi" (kurus par tādiem īsti nevarēja nosaukt) un visas intrigas un sūdi, emocionālās krīzes un viss, viss, viss kaut kā ir aizmirsies... palicis tikai labais, ko atcerēties. jo to slikto es nemaz negribu atcerēties. Lai nu kā, sākot no brīža, kad sāku mācīties vidusskolā, mana dzīve mainījās par visiem 180 grādiem. Man parādījās jaunas aizraušanās, jaunas intereses, jauni draugi, viss jauns.. un es pati ļoti mainījos - no klusās, mierīgās, ļoooti kautrīgās, nepārliecinātās Elīnas esmu kļuvusi par citu cilvēku. Mani jau sen kā vairs nemoka - "ak dievs, ko citi par mani padomās", "es izskatos briesmīgi", "visi par mani izskatās labāk", "es nevarēšu", "labāk nemēģināšu, tāpat nesanāks", "es nevienam nepatīku", "viņi smejas, un viņi noteikti smejas par mani", utt... man liekas, es biju nepārliecinātākais cilvēks par sevi pasaulē! bet jā - Rīga mani iemācīja pastāvēt par sevi, iedraudzēties ar citiem, kļūt patstāvīgākai, neļaut citiem sev kāpt uz galvas (kaut gan ar šo īpašību es vēl aizvien cīnos).. un jā, es īstenībā pat atceros dienu, kad sev teicu - "Elīn, Tev kkas ir jādara, tas tā nevar turpināties", es izdomāju, ka pamēģināšu vnk visu dienu būt smaidīga un atvērta. Piespiedīšu sevi. Un tā arī darīju.. piespiedu sevi vienu dienu, piespiedu vēl vienu, vēl un vēl un tā tas aizgāja, ka man bija vieglāk saprasties gan ar citiem, gan vieglāk bija pieņemt sevi, jo es sev riebos. ļoti. tas kļuva par ieradumu - atvērtība, smaids, drosme.. apziņa, ka ir JĀDARA nevis jāgaida nezin kādi zili brīnumi. Nu jā. Protams, šī sevis neapzināšanās man vēl aizvien nāk līdz un brīžiem man gribas nolaist rokas, jo liekas, ka nespēšu kko izdarīt, jo nejūtos pietiekami pārliecināta par to, bet jā.. vnk sevi ir jāpiespiež - ir jājautā, ir jāmēģina.

nu jā, tas kāpēc esmu palikusi šāda - tam liels nopelns ir maniem draugiem, jo viņi mani pieņēma tādu kāda esmu, viņi pieņēma gan manas bailes, gan reizēm manu pārdrošību, manu prieku un manas skumjas, viņi man palīdzēja, kad man klājās ļoti grūti, viņi mani atbalstīja, nepameta. Īstenībā mans draugu loks pa šo laiku ir ļoti mainījies un tas tikai tāpēc, ka es nevienam neuzticos. jā, vēl aizvien, man ar to ir grūtības, BET nevis neuzticos tā, ka visu laiku cenšos atrast iemeslu kāpēc otrs nebūtu labs vai kkā tā, bet tīri tādā veidā, ka es izvēlos ko kam teikt. Pirms stāstu ko personīgu, es ļoti izanalizēju, un lai cik jocīgi tas neizklausītos, man uz tādām lietām ir intuīcija.. laikam tāpēc, ka pārāk bieži nācies aplauzties un es tagad apzinos, kādam jābūt cilvēkam, lai viņu pielaistu sev tuvu.. man ir radies priekšstats par to, kāds ir uzticams cilvēks un kāds nē. tās īpašības, es vnk jūtu cilvēkus. es pārāk ticu enerģijām, tam ka ir cilvēki, kurus Tu vēlies sev blakus un ir tādi, kuriem tu ej apkārt ar līkumu. Un lai arī tagad arī reizēm nākas aplauzties, es to ņemu vieglāk, jo tā jau ir - visneuzticamākais radījums Zemes virsū ir CILVĒKS un Tu nekad nevari zināt, ko no šī radījuma gaidīt. Labo vai slikto? To nevar zināt. Vienīgais, kam Tu vari uzticēties, esi Tu pats, taču no otras puses reizēm arī pats sevi pieviļ. Aj, nezinu, par šo var filozofēt ilgi un gari, bet pie kopsaucēja tāpat nenonāktu. Vismaz es. Tāpēc jādzīvo kā ir un JĀUZMANĀS - gan no sevis, gan no citiem! :)

nu jā, sanāca ļoti garš ievads ierakstam, kurš būs veltīts maniem draugiem, bet diemžēl to lasīs tikai viņi. Šo es atļauju lasīt visiem, bet par nākamo - tie ir mani draugi un pēc visa labā, ko teikšu, man bail, ka jūs man viņus atņemsiet. :D Nu labi, joks. Bet nu tā lieta ir tāda, ko es gribu sev! Man viņi ir liela vērtība ar ko es tiešām varu lielīties! :)