hmm
šodien pārdomu diena..
bju uz skolu pirmo reizi pa 3 nedēļām... nebija slikti, bet nu nezinu... es tāpat jūtu, ka tā īsti nav mana īstā vieta, kur es gribu pavadīt vēl 3,5 gadus...
Izrādās pa šo laiku viena meitene jau mācības ir pametusi.. tikai viņai bija vieglāk - viņa bija budžeta grupā.. es esmu ieberzusies ar kredītu.. 5dien iešu uz banku pakonsultēties, kā tur ar to kredītu, kā man viņu atmaksāt un tā... izskatās, ka tik tiešām nepalikšu..
un no vienas puses es domāju par tām ārzemēm, jo profesiju, kuru es gribu apgūt, Latvijā nevar.. ir iespējams citur, bet šeit ir jautājums - vai man būs spēka pamest ģimeni, draugus, visu, visu, lai brauktu mācīties? no vienas puses, tas ir tas ko es vēlos un es zinu, ka paši mani tuvākie nekur nepazudīs, bet pavadīt ilgu laiku prom, citā valstī.. protams plusu ir ļoooooooooooti daudz, bet pietiekami daudz ir arī mīnusu.
var gadīties, ka man būs arī vēl viens brīvais gads.. iespējams.. jo ja es eju prom, man būs vajadzīga nauda, lai atmaksātu kredītu. Bet tas pat varbūt nebūtu nemaz tik slikti.. kas tas ir - 2 gadi? sazin cik ilgi es vispār nodzīvošu... vai nu līdz 30 vai līdz 100, kas ir tie 2 gadi, kurus es būšu izniekojusi? un arī, kāpēc izniekojusi? es jau pēdējā pusgada laikā esmu ieguvusi tādu pieredzi, kāda man visā mūžā nebija bijusi... esmu sapratusi, kā rīkoties situācijās, kas prasa ārkārtas rīcību - esmu piedzīvojusi gan dažādus kriminālus procesus, gan piedzīvojusi neapskaužamus laimes mirkļus, esmu piespiedusi sevi pielāgoties apstākļiem, kas nav paši komfortablākie un esmu iemācījusies tā taupīt naudu, ka nedēļā varu bez problēmām izdzīvot ari ar 2 latiem vai pat mazāk, ja nepieciešams..
bju uz skolu pirmo reizi pa 3 nedēļām... nebija slikti, bet nu nezinu... es tāpat jūtu, ka tā īsti nav mana īstā vieta, kur es gribu pavadīt vēl 3,5 gadus...
Izrādās pa šo laiku viena meitene jau mācības ir pametusi.. tikai viņai bija vieglāk - viņa bija budžeta grupā.. es esmu ieberzusies ar kredītu.. 5dien iešu uz banku pakonsultēties, kā tur ar to kredītu, kā man viņu atmaksāt un tā... izskatās, ka tik tiešām nepalikšu..
un no vienas puses es domāju par tām ārzemēm, jo profesiju, kuru es gribu apgūt, Latvijā nevar.. ir iespējams citur, bet šeit ir jautājums - vai man būs spēka pamest ģimeni, draugus, visu, visu, lai brauktu mācīties? no vienas puses, tas ir tas ko es vēlos un es zinu, ka paši mani tuvākie nekur nepazudīs, bet pavadīt ilgu laiku prom, citā valstī.. protams plusu ir ļoooooooooooti daudz, bet pietiekami daudz ir arī mīnusu.
var gadīties, ka man būs arī vēl viens brīvais gads.. iespējams.. jo ja es eju prom, man būs vajadzīga nauda, lai atmaksātu kredītu. Bet tas pat varbūt nebūtu nemaz tik slikti.. kas tas ir - 2 gadi? sazin cik ilgi es vispār nodzīvošu... vai nu līdz 30 vai līdz 100, kas ir tie 2 gadi, kurus es būšu izniekojusi? un arī, kāpēc izniekojusi? es jau pēdējā pusgada laikā esmu ieguvusi tādu pieredzi, kāda man visā mūžā nebija bijusi... esmu sapratusi, kā rīkoties situācijās, kas prasa ārkārtas rīcību - esmu piedzīvojusi gan dažādus kriminālus procesus, gan piedzīvojusi neapskaužamus laimes mirkļus, esmu piespiedusi sevi pielāgoties apstākļiem, kas nav paši komfortablākie un esmu iemācījusies tā taupīt naudu, ka nedēļā varu bez problēmām izdzīvot ari ar 2 latiem vai pat mazāk, ja nepieciešams..
galvenais jau nav tas, kas ar Tevi notiek, bet kā Tu to uztver!
aj, vispār.. viss iet uz leju, bet man tik tiešām kaut kā ir vienalga.. es it kā par to visu domāju, bet tajā pašā laikā manī nav vēlme ļauties depresijai vai ka, manī iekšā ir tāds miers.. sajūta, ka kaut kad taču viss nokārtosies.. nezinu, kur es būšu un kad tas būs, bet es zinu, ka būs sajūta, ka nekas labāks vairs nevar būt. un pie tā es palikšu. tagad tikai jāpabeidz šī nedēļa, tad man atkal viela pārdomām un rīcībai.
Tumbas kliedz: |
Dido - White Flag |