Vienmēr esmu jutusi rudens tuvumu pirmas tas pielavījies pavisam klusu, bet runājusi par to maz:
Rīta dzestrais gaiss, kas mazliet saldē kaklu, ja nepareizi elpojam dodoties rīta skrējienā.
Omītes dārza nogatavojušies rudens āboli nevainīgi guļ zālē( un mēs visi zinām, ka kokos tie vairs atpakaļ nebūs spējīgi uzrāpties)
Vasaras bumbieru augļi kļuvuši sviesta dzelteni un mīksti, sulīgi, kā uz mēles kūstoši cukura graudiņi.( vel joprojām neesmu atradusi niansētos aprakstus Hemingveja stāstos)
Nez no kurienes atkal uzpeldējis sapnis par rudeni Siguldā, vel par agru lai brauktu, bet mazliet par vēlu, lai lūgtos ņemt līdzi.
Āgenskalna ziedu tirgotāji nomainījuši margrietiņas pret dālijām un mārtiņrozēm, smarža šim puķēm daudz spēcīgāka, pie zemes vairāk turoša.
Būtu man plašu atskaņotājs skanētu mazliet čerkstoši ar nelielu pagātnes piesitienu , Laima Vaikule ,, Nenāciet klāt man rudenī’’