| Līst |
[13. Apr 2015|18:23] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  melancholy | ] |
| [ | Mūzika |
| | ...Tavas balss skaņas manā atmiņā... | ] |
Šodien smaga diena. Gandrīz 24 h darbā no vietas. Projektu vadītājs vispār... ...labāk pat nerunāšu. Korporācijas lietās - laikam jau kā parasti tas sviests skaitās.
Pilnīgi varēja izjust līdz kaulam to brīdi, kad sāku lūzt. Bezmiega fons, šķipsniņa stresa, kas pārkaisīts ar pelēki drūmo un lietaino dienu - tā ir smeldzošu bēdu recepte. The finest!
Prāts lēkā pa visiem vēstures nelabumiem un uzar visu sāpju lauku no jauna. Laikam jau nemaz tā neaizaug - viss kaut kur gaida. Vai tomēr tas tik šīs dienas sajaukums? Kaut kā kolēģu joks laikam bišķi iecirta prātā. Gan jau...
..un kā Tu domā, kāpēc es tomēr turos. Es šovakar turos un tas viss pateicoties Tev. Tu noteikti kaut kad jau mani atšifrēsi un lasīsi šo, tāpēc gribu Tev pazemīgu paldies teikt. Tu atkal mani sapurini, jo es atceros Tavu smaidu, Tavu prieku... ....un nu jau arī Tavu pieskārienu.
Tu man pieskāries it kā nemanot, kā silta pavasara brīze noglāstīji mani... ..noglāstīji manu sirdi. Pa tiešo. Cauri visam ledum, cauri manai nedrošībai un ieturētajam korektumam. Man bija tik silti. Rokas? Tās jau muļķes, neko nesaprot - tām būs vienmēr vēsi, bet man bija silti. Tu mani uzrunāji manā valodā.
Es ienāku dzīvoklī un pa pusei bezmiega dullumā steberēju šiverēties uz virtuvi. Es apsēžos un atkal izplūstu....
Kad atceros Tavu pieskārienu es nezinu kas ar mani notiek. Es tik neveikli tajā vakarā jutos - es jau redzu Tavās acīs to stāstu, bet es nezinu kāpēc es nespēju Tev atbildēt. Es neveikli norauju savas rokas no Tava stāva un jūtos atkal kā mazs piena puika, nesaprasdams kurp doties, ko domāt un ko darīt tālāk.
Bet Tu stāvi man priekšā tik droši un viegli, ka liekas, ka levitē liegā vējā. Tu vienkārši staro manā priekšā un es kļūstu mēms un bikls. Manā priekšā eņģelis ir nolaidies... ...un es Tevi apbrīnoju. Man bail pieskarties, jo liekas tik trausls šis mirklis. Es tā vēlētos, kaut tas nekad nebeigtos.
Es kaļu plānus kā sevi pārvarēt, jo man bail Tevi pazaudēt.... |
|
|
| Posts |
[13. Apr 2015|18:50] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  satraukts | ] |
| [ | Mūzika |
| | Mani straujie sirdspuksti | ] |
Tu ieposto: "All that attention don't mean shit... ...unless you're getting it from the one you want."
Kaut Tu zinātu... ...kaut Tu zinātu, kā es vēlos Tevi apskaut un sajust to pašu pieskārienu, kuru aizvakar.
Tev varbūt likās, ka es to mirkli nemanīju, bet tieši tas. Tieši tas bija tas īstais. Tu ejot vienkārši pieglaudies un es izkusu.
Ko es daru? Kādēļ es nevaru Tev pietuvoties? Kādēļ es baidos... ..kādēļ... ...kādēļ??
Tu esi īpaša. Tu esi dārgums. Tu esi to pelnījusi no visas sirds... ...es esmu sapratis, ka es vēlos. Tik nedaudz, dod man nedaudz mirkli atskurbt, lai savā reibonī Tev nenodaru pāri. Tavs trauslais maigums liekas tik svēts... |
|
|