| Asaras |
6. Apr 2015|23:28 |
Pēdējā laikā esmu ļoti iedvesmots. Satiku un iepazinu super pozitīvu un jauku cilvēku. Es nekad nebiju iedomājies, ka pietiek tikai ar vienu nejaušu smaidu, lai kādam ne tikai atlikusī diena, bet ilgtermiņā paliktu prātā šis visnotaļ vienkāršais žests, bet tik sirdssiltuma pilns, ka neatstāj vienaldzīgu pat manā "saltajā" periodā.
Fantastiskas sarunas daudzu stundu garumā - personība, kas aizrauj. Tagad, kad domāju kādēļ tik ļoti gribējās palikt, skaidru, loģisku atbildi nevaru sakopot. Bet, kad satieku viņu, es nezinu kāpēc, bet es nevaru aiziet.. ..negribu aiziet. Gribas būt blakus un iemācīties tādu uztveri, sirdssiltumu un darba sparu.
Lai gan gribas būt blakus, ir bail pieskarties - tik trausls liekas šis brīnums. Gribas tik sargāt to, pat no savām muļķīgajām domām, no bikliem pieskārieniem un savas nedrošības.
Un kad es saņemu Tavu vaicājumu pēc manis, es slēpjos savā čaulā. Viļinu apkārt biklas frāzes, jo man patiesi bail. Bail Tev pieskarties un sajust ko īstu, ko neesmu vēl piedzīvojis.
Nedzudz bail arī vai tas tiešām ir tik īsti, vai tiešām tas notiek ar mani? Vai esmu to pelnījis? Nedaudz sirreāla sajūta, un es raujos savā čaulā. Prāts virpina dažādas domas - vai tas nav kas mānīgs, vai tas tiešām pa īstam?
Kamēr prāts divās frontēs cīnās argumentu kaujā, mans "ledus forts" jūtu, ka silst sirdī. Un kūstošie ūdeņi kā pali pavasarī mani dzen ar spēku nožēlas atvarā.
Es raudu... ...un vaicāju sev nebeidzami "Kāpēc es tā darīju?". Maza daļas manis nomira, kad redzēju, ka vēlējies citu atbildi no manis.
Lai arī tik īsu laiku Tevi pazīstu, bet esi man dārga. Es lūdzos, lai Tev sirdī palieku, ja tas Tev ir pa īstam, lai atceries, ka viss nav zudis, tik man jāsavāc savs muļķīgais prāts un jāatkausē iesalusī sirds.
"Mēs taču to varam!" :) |
|